Galvenā lapa  -  Partija  -  Vēsture


11.10.2004   PCTVL un Krievu skolu aizstāvības štābs



2003. gada sākumā kļuva skaidrs, ka ar parlamentārajām metodēm nav iespējams atrisināt izglītības sistēmas krievu valodā Latvijā saglabāšanas problēmu. Daudzu gadu laikā parlamentārais vairākums kategoriski noraidīja desmitiem likumdošanas iniciatīvu, kā arī simtiem kompromisa priekšlikumu, kurus izvirzīja PCTVL. Tajā pat laikā strauji tuvojās datums, kad spēkā vajadzēja stāties likuma normai, kura paredzēja pāriet uz totālu apmācību latviešu valodā krievu vidusskolās. Šajos apstākļos par vēstures vienīgo izaicinājumu varēja kļūt protestu pārnešana no parlamenta uz pilsētu ielām un skolām, kuras cieta no reformas. Nevardarbīgās pretošanās ceļš – Mahatmas Gandija un Martina Lutera Kinga ceļš – deva Latvijas krievvalodīgajai kopienai iespēju balansēt uz šauras robežas starp vēsturisko sakāvi un atklātu karu pēc Balkānu varianta.

 

Krievu skolu aizsardzības štābs sāka veidoties 2003. gada pavasarī. 22. aprīlī notika tā pirmā sēde. No paša sākuma štābs pieņēma pastāvīgi strādājošā sabiedriskā “foruma” veidu. Štābā nav vadītāja, nav statūtu, tam nav arī formāla sabiedriskās organizācijas statusa. Tajā nav arī īpašu noslēpumu – ikviens cilvēks var atnākt uz Štāba sapulci un iesaistīties diskusijā. Tās gaitā veidojās priekšlikumi par protesta akciju rīkošanu. Tie diskusijas dalībnieki, kuri piekrīt priekšlikumam, piedalās tā īstenošanā. Tie, kuri var palīdzēt finansiāli, ziedo naudu informatīvajiem materiāliem.

 

Štāba izveidošanā ņēma dalību ne tikai deputāti un PCTVL aktīvisti, bet arī sabiedrisko organizāciju pārstāvji, vecāki, skolotāji un paši krievu skolu audzēkņi, pret kuriem bija vērsta 2004. gada “Reforma”. 2003. gada aprīlī savā ikgadējā konferencē partija Līdztiesība nolēma mobilizēt visus savus organizatoriskos un cilvēciskos resursus, lai atbalstītu Štāba akcijas. Novembrī pēc situācijas apvienībā PCTVL stabilizēšanās, apvienība pieņēma analoģisku lēmumu.

 

2003. gadā Štābs rīkoja virkni masu protesta akciju. Tika savākti apmēram 116 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju parakstu par brīvu izglītības valodas izvēli. 24. maijā Esplanādē notika pirmais masu mītiņš. Tas pulcināja 12 tūkstošus dalībniekus. Līdzīgs mītiņš notika arī 4. septembrī. Vasarā, abu šo mītiņu starplaikā notika vairāk nekā desmit dažādu protesta akciju – piketi pie Izglītības un zinātnes ministrijas un Saeimas ēkām, kā arī gājieni galvaspilsētas centrā. 2003. gada rudenī tika uzņemts slavenais videoklips “Melnais Kārlis”, kurā skanēja oriģinālais krievu teksts, bet mūzika bija no grupas Pink Floyd protesta dziesmas “The another brick in the wall”. Pirmie Štāba panākumi izsauca apjukumu un neslēptu naidu valdošo nacionālistu aprindās. Ilgus gadus pastāvošā varas monopola apstākļos šie politiķi bija ieslīguši slinkumā un nebija spējīgi adekvāti reaģēt uz talantīgi organizēto pretošanos.

 

2003. gada notikumu kulminācija bija Cilvēktiesību Svētki Kongresu Namā, kuros piedalījās daži tūkstoši skolnieku.               

 

2004. gada sākumā pie varas esošiem nacionālistiem neizturēja nervi. Tādēļ etnokrāti veica mēģinājumu atriebties par savu negodu – par nespēju tikt galā ar krievu skolēnu masu protestiem. Saeimas labējās partijas otrajā lasījumā negaidīti noraidīja agrāk piedāvāto piekāpšanos Izglītības likumā un piedāvāja atgriezties pie sākotnējā striktā formulējuma par pāriešanu vidusskolā uz pilnīgu apmācību latviešu valodā. Šis solis noveda pie vēl lielākas Latvijas krievvalodīgās kopienas mobilizācijas protestējot pret Izglītības “reformu”, izsauca simpātijas pret protestiem latviešu sabiedrībā un nacionālistisko partiju Rietumu partneru sašutumu.

 

2004. gada janvāri un februārī, kad notika Izglītības likuma apspriešana, Rīgā bija rīkoti trīs skolnieku brīdinājuma streiki. Neskatoties uz augstu laiku, krievu skolu audzēkņi no visiem Rīgas rajoniem organizētajās kolonnās trīs reizes izgāja cauri visai pilsētai un pulcējās pie Saeimas ēkas un Prezidentes pils. Šīs kolonnās pavadīja Krievu skolu aizsardzības štāba aktīvisti, tai skaitā arī PCTVL deputāti. Rīkotās akcijas radīja efektu. Valdība atzina kļūdu un bija spiesta atgriezties pie pašas agrāk piedāvātā kompromisa – atļaut mazākumtautību vidusskolās pasniegt 40 % priekšmetu minoritāšu valodās. Tā bija daļēja Štāba uzvara, tomēr sasniegtā kompromisa nozīmi iznīcināja tas apstāklis, ka pēc 2007. gada tika paredzēts visus valsts eksāmenus kārtot vienīgi latviešu valodā, neatkarīgi no priekšmeta pasniegšanas valodas. Turklāt arī pati mācību valodu proporcija 40/60 ar savu voluntārismu izsauca vairāk neizpratni, bet nevis vēlmi piekrist šādam daļējam kompromisam. Šādos apstākļos Štābs nosprauda sev par mērķi panākt pilnīgu Reformas atcelšanu.

 

Par masu protesta akciju, kuras tika rīkotas 2004. gada sākumā, netiešu rezultātu kļuva arī galēji labējās Eināra Repšes valdības demisija. Jaunā, mēreni labējā Induļa Emša valdība solīja “izrādīt elastību dialogā par 2004. gada reformas realizēšanu”.

 

2004. gada martā notika Krievu skolu aizstāvju kongress. Tajā piedalījās 93 Latvijas skolu delegācijas, kopējais dalībnieku skaits sasniedza 2500 cilvēku. Kongress apkopoja nevardarbīgās pretošanās kampaņas iepriekšējos rezultātus, nosprauda stratēģiskos mērķus un ievēlēja delegāciju, kura uzsāktu sarunas ar valdību.

 

15. un 16. aprīlī notika pirmais vislatvijas krievu skolu audzēkņu streiks. Tam bija masu raksturs, jo tajā piedalījās skolnieki no Rīgas, Ventspils, Liepājas, Rēzeknes, Jūrmalas un Daugavpils. Daugavpilī vietējās varas institūcijas atteicās saskaņot mītiņu. Atbildot uz šo atteikumu Daugavpils Krievu skolu aizsardzības štābs rīkoja patstāvīgu krievu skolu audzēkņu streiku. Pirmo reizi pilsētas vēsturē divu ar pustūkstoša liela skolnieku kolonna izgāja cauri visai pilsētai ceļā uz Daugavpils cietoksni. Rēzeknē notika skolnieku stihisks mītiņš pie pilsētas domes ēkas.

 

Par pavasara protesta akciju kulmināciju kļuva bezprecedenta (pēc sava masveidīguma) mītiņš pie pieminekļa Rīgas Atbrīvotājiem Pārdaugavā. Tas tika rīkots 1. maijā, dienā, kad Latvija oficiāli iestājās Eiropas Savienībā. Mītiņā piedalījās apmēram 40 tūkstoši cilvēku, kuri skaidri pauda Latvijas krievvalodīgās kopienas gribu. Mītiņā atskanēja prasības respektēt Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju cilvēcisko cieņu, cienīt viņu tiesības uz izglītību dzimtajā valodā. Virs mītiņa dalībnieku galvām plīvoja apvienības PCTVL karogi. Droši var uzskatīt, ka zināmā mērā mītiņš apstiprināja sabiedrības uzticību tā organizatorei – PCTVL, kā partijai, kura vienīgā palika kopā ar savu tautu grūto pārbaudījumu laikos.

 

Pašai apvienībai PCTVL pārbaudījumu laiks vēl bija priekšā. Jo 2004. gada pavasarī valdošās partijas pastiprināja spiedienu uz policiju, pieprasot to pielietot represijas pret Štāba aktīvistiem un PCTVL deputātiem. Gandrīz ik dienas Štāba aktīvistiem vajadzēja sniegt paskaidrojumus policijā vai aizstāvēties tiesās pret dažādām apsūdzībām administratīvajos pārkāpumos, kuri it kā notika masu akciju gaitā. Nogurdinošo administratīvo sodu taktika tomēr nedeva gaidītos rezultātus – Štābs turpināja diskutēt par jaunām protesta akcijām. Par atbildi tam policija centās safabricēt krimināllietu, izvirzot pret Štāba aktīvistiem absurdo apsūdzību  teroristiskās darbības organizēšanā. Tādejādi, saskaņā ar nevardarbīgās pretošanās teoriju, situācijas attīstība pārgāja trešajā fāzē ( pēc teorētiskām diskusijām un pirmajiem masu akciju panākumiem) – varas institūciju atklāto represiju fāzē. Parasti atbildes reakcija uz šādām represijām ir sabiedrības simpātiju pieaugums. Latvijas gadījumā vajadzētu pieaugt iepriekš neitrālās valsts iedzīvotāju daļas, kā arī Eiropas Savienības un visas pasaules sabiedrības simpātijām.                                 

 

Par galveno rezultātu, kuru 2004. gada maija sākumā sasniedza Krievu skolu aizsardzības štābs un PCTVL, bija tas, ka Latvijas krievvalodīgā kopiena kļuva daudz saliedētāka, skaidri apzinājās savas intereses, turklāt krievvalodīgo iedzīvotāju vidē pieauga nobriedušas pilsoniskās sabiedrības pazīmes. 2003.–2004. gadu notikumi ļauj cerēt, ka arī turpmāk Latvijas tauta spēs godam turēties pretī jebkuriem valdošās elites prettautiskiem nodomiem. 

 

Komentāri


Atlikuši simboli: