Galvenā lapa - Arhīvs - 2018


09.08.2018   Villijs Fotrē: «Latvijā ir nopietni cilvēktiesību pārkāpumi, kas saistīti ar krievvalodīgo minoritātes diskriminējošo statusu»

Villijs Fotrē (Willy Fautré), nevalstiskās organizācijas “Cilvēktiesības bez robežām” ("Human Rights Without Frontiers International") izpilddirektors, sarunā ar pazīstamo cilvēktiesību aktīvisti Oksanu Čeliševu pastāstīja par savu redzējumu attiecībā uz cilvēktiesību problēmām, ar kurām saskaras Eiropas Savienība.

 

2001. gadā Briselē izveidotā organizācija "Human Rights Without Frontiers International" cenšas ietekmēt Eiropas un starptautisko politiku tā, lai stiprinātu demokrātiju, atbalstītu tiesiskumu un aizsargātu cilvēktiesības visā pasaulē. “HRWF International” rīko pētījumus, izbraukuma misijas, analizē un uzrauga plašu cilvēktiesību problēmu loku daudzās pasaules valstīs.

 

Fotrē​ kungs, vai Jūs varētu iepazīstināt lasītājus ar savu organizāciju? Kādi ir galvenie jautājumi, ar kuru risināšanu Jūs nodarbojaties?


Mūsu organizācija "Human Rights Without Frontiers International" nesen ir nosvinējusi savu 30 gadu pastāvēšanas jubileju. Šo trīs desmitgažu laikā mēs esam risinājuši cilvēktiesību jautājumus visā pasaulē, taču pārsvarā tās ir valstis, kurās valda diktatūra vai totalitārie režīmi. Mums ir korespondentu tīkls visā pasaulē, kuri suta mums informāciju par cilvēktiesību pārkāpumiem savās valstīs. Mēs izplatām šāda veida ziņas caur savu ikdienas elektronisko izdevumu, kas nokļūst pie aptuveni desmit tūkstošiem cilvēku un institūciju, tajā skaitā šīs ziņas saņem Eiropas Parlamenta locekļi, 15 Eirosavienības dalībvalstu parlamentu locekļi, vēstniecības Briselē, Vašingtonā, Ņujorkā, Ženēvā. Mēs uzrunājam arī padomniekus un preses korespondentus Briselē, universitāšu pārstāvjus un interesentus no akadēmiskās vides.


Kādām tēmām Jūs pievēršat īpašu uzmanību?

 

Viena no tām ir reliģiskās pārliecības un uzskatu brīvība. Tāpat arī etniskās minoritātes un cilvēku tirdzniecība, īpaši seksuālās ekspluatācijas nolūkos, drošība un reliģija, sieviešu tiesības utt. Tās ir cilvēktiesības kopumā, es teiktu.

 

Jūs sakāt, ka Jūsu organizācijas sākotnējais fokuss ir totalitārie režīmi, taču tagad Jūs pievērsušies arī problēmām, kas skar ES iedzīvotājus. Vai tā ir fokusa maiņa, vai arī plašāka izpratne par cilvēktiesībām kā tādām?
 

Tā nav fokusa maiņa. Ziniet, daudzi cilvēki, institūcijas un paši upuri regulāri mūs uzrunā un dalās ar mums savās problēmās. Mēs esam atvērti un mūs satrauc jebkādi cilvēktiesību pārkāpumi. Mums neviena tēma nav tabu. Mēs izskatām arī Eiropas apcietināšanas orderu un Interpola orderu piemērošanas gadījumus. Mēs strādājam arī ar cilvēkiem, kuri piesakās bēgļu statusam Eiropā. Šobrīd, piemēram, mēs palīdzam Visuvarenā Dieva Baznīcas ticīgajiem no Ķīnas, kuri meklē drošu patvērumu Eiropā. Taču mēs varam pievērst savu uzmanību arī citām tēmām, citiem jautājumiem. Tā ka mūsu organizācijai ir raksturīgs elastīgums. Nesen mēs esam publicējuši ziņojumu par cilvēktiesībām Marokā, jo saņēmām pieteikumu.

 

Kura no ES dalībvalstīm cilvēktiesību ievērošanas jomā rada lielākas bažas salīdzinājumā ar citām? Vai arī visas ES dalībvalstis vienādi cenšas saglabāt atbilstību universālām vērtībām?

 

Pastāv konkrētas problēmas, kas ir saistītas ar katru no ES dalībvalstīm. Tās var būt saistītas ar stāvokli, kurā nonākuši bēgļi no Āfrikas, kuri mēģina nokļūt Itālijā, Grieķijā, Francijā… Daudz plašākā kontekstā - tas ir saistīts ar ES politiku attiecībā pret bēgļiem. Citā gadījumā tas var būt arī tiesiskuma jautājums Polijā un Ungārijā, kas var radīt bažas. Universālās vērtības, kuras Eiropas Savienība veicina un atbalsta visā pasaulē, ir jāaizstāv arī pašas ES iekšienē, taču mēs novērojam virkni problēmu dažās ES dalībvalstīs, kuras Eiropas Komisija varētu sākt risināt, pamatojoties uz Lisabonas līguma 7. pantu. Tomēr tas netiek darīts.

 

Parunāsim par situāciju Latvijā. Kā Jūs raksturotu nostāju jautājumā par cilvēktiesībām, problēmu dziļumu un raksturu, ar kurām saskaras cilvēki Latvijā?
 

Kā cilvēks, kas novēro situāciju no malas, es būtu izcēlis dažas nopietnas problēmas Latvijā. Vairāku gadu garumā mēs esam sekojuši krievvalodīgo minoritātes situācijai Baltijas valstīs. Galvenā problēma ir bezvalstniecība. Turklāt ievērojama Latvijā dzīvojošo cilvēku daļa nedrīkst balsot vai balotēties vēlēšanās, jo viņi ir nepilsoņi. Lingvistiskās daudzveidības saglabāšana – tā ir vēl viena problēma, kas pieņemas spēkā. Daudzi Latvijas iedzīvotāji mājās sarunājas krievu valodā, taču politika, kas regulē apmācību minoritāšu valodās, kļūst arvien aizliedzošāka. Pirms dažiem gadiem mēs esam publicējuši mūsu informatīvā izdevuma speciālo numuru, kas veltīts šīm problēmām, kam arīdzan tika piesaistīta EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja Varšavā uzmanība.

 

Vai Jums ir kāds izskaidrojums tam, kādēļ ir tik sarežģīti atrast risinājumu šīm Latvijas problēmām? Kāds ir iemesls tam, ka ES nevēlas ar tām tieši nodarboties? Kas aiz tā slēpjas?
 

Pēc Padomju Savienības sabrukuma katrai Baltijas valstij nācās saskarties ar izaicinājumu veidot vai atjaunot konkrētu nacionālo identitāti, kā tas bija gadījumā ar Ukrainu, Kazahstānu un citām bijušajām Padomju Savienības republikām. Valoda ir viena no galvenajām nacionālās un individuālās identitātes sastāvdaļām. Lai nostiprinātu nacionālo identitāti, Latvijā tika īstenoti daudzi pasākumi, taču krievvalodīgo minoritātes vajadzības netika pietiekami ņemtas vērā. Droši vien to var izskaidrot ar faktu, ka daudzu gadu desmitu garumā Maskava uzspieda krievu valodu. Ja runājam par ES institūciju iniciatīvām ar mērķi atrisināt tās problēmas, kuras radījusi valodas politika katrā no trim dalībvalstīm, cik man zināms, lietas labā ir darīts pārāk maz. Diez vai vispār kaut kas efektīvs tika paveikts, jo vienas un tās pašas problēmas ir aktuālas jau kopš 1989. gada…

 

Bet kāds tam ir iemesls?


Ziniet, piemērot Lisabonas līguma 7. pantu kā sankciju par Eiropas vērtību un tiesiskuma neievērošanu – tas vienmēr ir sarežģīts lēmums Eiropas Komisijai. Daudzi Eiropas Parlamenta deputāti vairākkārt ir aicinājuši piemērot to pret Poliju un Ungāriju, taču tas ir ārkārtīgi politizēts lēmums un tas varētu izraisīt daudz seku. Turklāt ES arī trūkst mehānismu, lai cīnītos pret cilvēktiesību pārkāpumiem dalībvalstīs, tajā skaitā Baltijas valstīs. Es domāju, ka ir daudz mehānismu, lai vērstos pret cilvēktiesību pārkāpumiem ārpus ES, taču ne tās iekšienē. Tā ir nemainīga problēma. Eiropas Savienības institūcijas nav atrisinājušas veselu virkni sistēmisku cilvēktiesību problēmu ES iekšienē, uz kurām ir norādījušas pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Īsi izsakoties, Eiropas Savienībai trūkst politiskās gribas.

 

Vai tomēr Jūs saskatāt ES politisko spēku vidū tos, kuri cenšas risināt šīs domstarpības?

 

Eiroparlamentā ir virkne dalībnieku, kuri ierosina izskatīt šos jautājumos. Taču Eiropas Padomes un Komisijas līmenī situācija ir citādāka. Vienīgā institūcija, kura, manuprāt, varētu būt virzītājspēks, ir Eiropas Parlaments. Eiroparlamenta deputāti var iesniegt jautājumus, ka arī iesniegt apspriešanai rezolūcijas, viņi var piedalīties nevalstisko cilvēktiesību organizāciju pasākumos, uzsverot svarīgākos pamattiesību pārkāpumus ES teritorijā. Tajā pašā laikā Eiropas Komisija ir tā institūcija, kuru visgrūtāk ir pārliecināt iesaistīties cīņā pret cilvēktiesību pārkāpumiem Eiropā. Piemēram, daudzu gadu laikā Eiroparlamenta deputāti bija ierosinājuši jautājumu par to, ka nav pieļaujams ekspluatēt Ziemeļkorejas strādniekus Polijā, kas noticis par spīti Apvienoto Nāciju Organizācijas sankcijām, bet Komisija nav spērusi konkrētus soļus.

 

Tas, ko Jūs man nupat pastāstījāt, ir diezgan šokējoši. Vai tiešām Eiropas Komisija var tik klaji atteikties no jebkuriem mēģinājumiem risināt cilvēktiesību problēmas Eiropas Savienībā?

 

Mēs redzam, ka Eiropas Komisijai regulāri pietrūkst vēlmes risināt problēmas, kuras nepārtraukti aktualizē Eiroparlamenta deputāti un nevalstiskās organizācijas. Piemēram, dauzdkārt mēs esam uzsvēruši institucionālās diskriminācijas jautājumus, kas attiecināmi uz ES dalībvalstu attieksmi pret reliģisko brīvību, taču nekāda konkrēta rīcība nav sekojusi. Latvija un pārējās Baltijas valstis nav vienīgās, kas cieš no rīcības trūkuma. Starp citu, ES Pamattiesību aģentūrai (FRA) Vīnē, kas ir Eiropas Savienības institūcija, arī vajadzētu nodarboties ar valodas jautājumiem Latvijā, jo diskriminācijas novēršana ir šīs aģentūras mandāta ietvaros, taču tā to nedara. Eiroparlamenta deputāti nedrīkst atstāt to bez ievērības.

 

Pašreiz Latvijā mēs vērojam krievvalodīgo minoritātes aktīvistu vajāšanu no tiesībsargājošo institūciju puses. Pret dažiem no aktīvistiem ir izvirzītas kriminālapsūdzības. Daži no viņiem pabija un atrodas cietumā. Viņus dēvē par “Kremļa piekto kolonnu”… Vai Jūs varat dot kādu padomu cilvēkiem Latvijā? Ko vēl viņi varētu darīt, lai pievērstu Eiropas uzmanību, kas viņiem tik izmisīgi ir nepieciešama?


Mēs esam informēti par profesora Aleksandra Gapoņenko situāciju. Viņš ir aiz restēm un atrodas cietumā jau vairākus mēnešus. Šokējošs ir tas fakts, ka, cik mums ir zināms, pret viņu nav izvirzīta oficiāla apsūdzība. Vienīgā informācija, ko mums izdevās atrast publiski pieejamos informācijas avotos, ir tā, ka “tas ir valsts noslēpums”. Šāda pieeja nav pieņemama nevalstiskajām cilvēktiesību organizācijām demokrātiskās valstīs. Mēs esam nosūtījuši vēstuli prokuroram, kurš atbild par šo lietu, ar lūgumu atklāt Gapoņenko kungam izvirzīto apsūdzību būtību, kā arī aprakstīt konkrētu incidentu, uz kura pamata tika veikts un attaisnots viņa arests. Mēs ceram, ka sekos publiska reakcija, un mums izdosies pārbaudīt, vai profesoram Gapoņenko izvirzītās apsūdzības ir patiesas. Neoficiāli viņš tiek apsūdzēts par to, ka ietilpst “Krievijas piektās kolonnas” sastāvā. Ko tas nozīmē un cik ticami tas ir, ņemot vērā to, ka izskatīšanā trūkst caurspīdīguma? Protams, šis un citi ar Latvijas krievvalodīgo minoritāti saistītie gadījumi ir jāizskata Latvijā, neiesaistot Krieviju, kā arī vairāku Eiropas pārnacionālo institūciju ietvaros, tādu kā Eiropas Padome, Komisija, Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā un Eiropas Savienības Tiesa Luksemburgā. Jebkurš mēģinājums lūgt Krievijas palīdzību Gapoņenko lietā un iekšējos valodas politikas jautājumos radīs negatīvu ietekmi uz šīm krievvalodīgo iedzīvotāju leģitīmām tiesībām un aktīvistiem, kuri cīnās pret diskrimināciju, kas saistīta ar valodu.

 

Vai Jūsu pieredzē ir bijuši līdzīgi dažādu tradicionālo Eiropas lingvistisko un etnisko minoritāšu pārstāvju vajāšanas piemēri?

 

Jā, šādi gadījumi ir bijuši. Galvenais ES kanāls, kas tika izmantots, lai paaugstinātu informētību, ir Eiropas Parlaments. Nevalstiskās organizācijas rīkoja konferences un citus pasākumus, kuros tika uzsvērts tas, ka lielākā daļa tautu un valdību pacieš institucionalizētu diskrimināciju, kas saistīta ar etniskās un lingvistiskās piederības jautājumiem. Tie piešķīra šādām problēmām zināmu redzamību. Piemēram, viena no šādām lietām bija gadījumā ar ungāru minoritāti Rumānijā un citās kaimiņvalstīs. Katra lieta katrā atsevišķā valstī bija ļoti savdabīga. Vēl joprojām ir aktuāla arī Katalonijas problēma Spānijā.

 

Vai Jūs varētu īsumā izklāstīt pats savu pieredzi? Kā tas gadījās, ka Jūs pievienojāties cilvēktiesību kustībai? Kāda bija Jūsu motivācija?

 

Es nodarbojos ar cilvēktiesībām jau vairāk kā 40 gadus. Pirms “Human Rights Without Frontiers” izveides es biju valodu pasniedzējs savā valstī - Beļģijā, kur es arī iesaistījos speciālos projektos, kas saistīti ar mūsu pašu lingvistiskām problēmām. Kādu laiku es biju “atbildīgais par misiju” Izglītības ministrijas kabinetā, mans uzdevums bija veikt pasākumus ar mērķi tuvināt Beļģijas valoņu un flāmu reģionu jauniešus. Līdzīgus jautājumus es risināju arī Beļģijas parlamentā, kur mans uzdevums bija pasniegt franču valodu flāmu izcelsmes deputātiem un holandiešu valodu – valoņu izcelsmes parlamentāriešiem.

 

Līdztekus tam es biju arī direktoru padomes loceklis beļģu nevalstiskajā organizācijā, kas nodarbojās ar mūsu valodu jautājumiem. Aptuveni 50 cilvēki strādāja pie plaša projektu spektra, kuru mērķis bija tuvināt mūsu dažādo lingvistisko kopienu locekļus. Mūsu uzdevums bija stimulēt savstarpēju valodu apguvi, lai atvieglotu komunicēšanos starp dažādām lingvistiskajām kopienām, veicinātu labāku savstarpējo sapratni, nacionālo vienotību un sociālo mieru.
 

Kāda ir Jūsu paša dzimtā valoda?
 

Es esmu franciski runājošs valonis, taču es protu visas trīs valsts oficiālās valodas, un agrāk esmu tās pasniedzis. Es jūtos kā mājās jebkurā valsts reģionā, lai arī kāda tur būtu dominējošā valoda. Viens no veidiem, kā atrisināt jautājumus mūsu valodu lietošanas jomā, bija padarīt Beļģiju par federālu valsti.

 

Kā Beļģijā tiek strukturēta federālā valsts?

 

Beļģijas politiskā arhitektūra ir ļoti sarežģīta, bet es mēģināšu to aprakstīt pēc iespējas īsāk un skaidrāk. Beļģijā ir trīs oficiālās valodas – holandiešu (valsts ziemeļos), franču (valsts dienvidos) un vācu (neliela 70 000 cilvēku minoritāte valsts austrumos). Briselei ir bilingvāls statuss. Tas nozīmē, ka Briselē valsts institūcijām ir jānodrošina cilvēkiem, kuri, piemēram, ierodas pilsētas rātē vai jebkurā citā valsts vai pilsētas iestādē, pakalpojumi vai nu holandiešu, vai franču valodā.

Katram reģionam ir savs parlaments un valdība, pat skaitliski mazajai vāciski runājošo minoritātei ir savas skolas, radio, televīzija, tiesas un dažādas administratīvās iestādes, kas darbojas vācu valodā.

 

Vai šāda valodu daudzveidība rada kādu apdraudējumu Beļģijas kā valsts stabilitātei?
 

Mūsu federālajai valstij ir gan priekšrocības, gan trūkumi, pastāv riski un apdraudējumi, tādi kā separātisms…

Spēcīga flāmu nacionālistu partija NVA ir pie varas federālajā līmenī kopā ar citām mērenām un vienotību atbalstošām partijām. Savā politiskajā darba kārtībā NVA aicina uz flāmu reģiona separātismu. Taču kopš Katalonijas neveiksmes ir notikusi politiska nobīde. Tagad NVA vairāk sliecas pie sava veida konfederālisma, kas nozīmētu divas vai trīs atsevišķas “pavalstis” kopējās valsts, kas saucās Beļģija, robežās. Taču iemesli tam ir saistīti nevis ar valodām, bet gan ar ekonomiku. Ziemeļi ir turīgāki un ekonomiski dinamiskāki par Dienvidiem, un flāmu kopiena nevēlas finansēt valoņu kopienu pastāvošās federālās sistēmas ietvaros. Gadiem ilgi viņi ir sūdzējušies: “Mēs pārāk daudz maksājam par frančvalodīgiem. Mēs gribam rūpēties paši par savu budžetu, bet frankofoņu puse lai rūpējas par savējo.”

 

Jums ir šī spēcīgā flāmu partija, kas cenšas panākt neatkarību. Vai tas rada kādus cilvēktiesību pārkāpumus?
 

Nē, partija NVA ciena likuma spēku un demokrātiju. Neviena no Flandrijas vadošajām partijām neatbalsta separātismu, un visas valoņu partijas ir par valsts vienotību. Beļģijā pastāv politiskā dialoga kultūra, un mūsu valsts vienmēr ir risinājusi savas problēmas, neatkarīgi no to būtības, meklējot politiskus kompromisus, jo nevienai no partijām nav absolūtā vairākuma, un valsts pārvaldei vienmēr ir nepieciešama partiju koalīcija.

 

Vai šāds dialoga ceļš varētu būt risinājums arī Latvijas gadījumā?
 

Latvijas iedzīvotājiem būtu pašiem jāizlemj, meklējot atbalstu ārpus Baltijas reģiona, taču Eiropas Savienības iekšienē. Viņi varētu mēģināt mācīties no citu valstu pieredzes, taču viņiem ir jāatrod pašiem savs risinājums. Es nerunāju par to, ka Latvijai ir jākļūst par federālu valsti, kāda ir Beļģija. Nemaz nē. Taču fakts ir tāds, ka Latvijā ir nopietni cilvēktiesību pārkāpumi, kas saistīti ar krievvalodīgo minoritātes diskriminējošo statusu. Mums ir zināms arī tas, ka Latvijā ir nepilsoņi, kuri pat nedrīkst balsot. Bez tam vēl ir arī starptautisko standartu pārkāpumi valodu jomā. Par to visu ir jālemj tādās pārnacionālās institūcijās, kā Eiropas Padome, Komisija un Venēcijas Komisija, Eiropas Cilvēktiesību tiesa, Eiropas Kopienu tiesa, Eiropas Taisnīguma tiesa un EDSO.

 

 

 


 

Komentāri


Осталось символов:  4124124

Ainārs   2018-08-11 19:11:01

Šī partija nodarbojas ar apmelošanas un nacionālā naida kurināšanas kampaņām, tāpēc ir bīstama gan latviešiem, gan krieviem, kas nav nacisti.

Kārlis   2018-09-14 16:09:56

Gribi dzīvot jebkurā valstī un būt tās pilntiesīgs iedzīvotājs, TAD JĀRUNĀ ATTIECĪGĀS VALSTS VALODĀ. Tas ir loģiski saprotams jebkuram.

Latvietis   2019-05-21 12:48:01

Lai ietu balsot vēlēšanās, ir jākļūst par valsts pilsoni. Bet vaitad mazākumtautiešiem rūp kaut kur iet un kaut ko kārtot? Pieraduši, ka visu viņiem pasniedz jau gatavu. Lai iet iemācās latviešu valodu, iegūst pilsonību un tad būs viņiem vairāk tiesību, kur problēma? :)