Galvenā lapa - Arhīvs - 2008


07.12.2008   LIKTENĪGĀ DIENA

 

Eksistē neparastas dienas Latvijas vēsturē: dažādos laikmetos  pavisam atšķirīgu iemeslu dēļ tās tika uzskatītas vai nu par svinīgām vai vienkārši par vēsturiski ļoti svarīgām. Piemēram, 1. maijs bīskapa Alberta (Rīgas dibinātāja) dzīves laikos bija Svētās Jaunavas Marijas diena, pēc pāris gadsimtiem maija sākumā rīkoja Maija grāfa svētkus, kurus pavadīja militārā parāde; padomju laikos 1. maiju svinēja kā Darbaļaužu solidaritātes dienu; patlaban, kā zināms, tie ir Darba svētki un Satversmes sapulces sasaukšanas diena. 7. novembris  ir ne tikai sociālistiskās revolūcijas diena, bet Latvijai arī Satversmes stāšanās spēkā diena. Starp citu, tā ir arī visslavenākā  Kurzemes hercoga Jēkaba dzimšanas diena.

 

Notikumiem bagāta ir arī 18. novembra diena. Pirms 90 gadiem tika proklamēta Latvijas Republika. 1935. gada 18. novembrī atklāja Brīvības pieminekli. Un vēl pēdējo triju gadsimteņu laikā šajā dienā notika rīdziniekiem un Rīgai visai svarīgi notikumi.

 

Nozīmīga kalendāra diena

 

1711. gada 18. novembrī rīdzinieki satikdamies, droši vien, varēja teikt cits citam : «Cik nozīmīga ir šī diena mūsu pilsētas liktenī!» Pulksten desmitos no rīta Rīgā svinīgi iebrauca cars Pēteris I un viņā dzīvesbiedre Katrīna (cars bija slepeni salaulājies ar viņu pusotru gadu pirms ierašanās Vidzemes lielākajā pilsētā). Tā nebija pirmā krievu cara vizīte Rīgā.  1697. gadā viņš zem sveša vārda bija ieradies zviedriem piederošajā pilsētā, bet tagad kā monarhs apbraukāja nesen iekarotos īpašumus. Rīdzinieki ar uztraukumu centās iedomāties, kāda tad būs jaunā vara. Jo Rīgā gadu simteņiem ar bažām raudzījās uz austrumu kaimiņu.

…18. novembrī maģistrāta pārstāvji, muižniecība un pilsētnieki ārpus pilsētas nocietinājumiem sagaidīja tuvojošos caru un viņa dzīvesbiedri.  Rīgas birģermeistaru uzvešanās krasi mainījās: viņi vairs skaļi nelasīja rīkojumus un rēķinus, bet gan cildinošas odas par godu savam jaunajam ķeizaram.

Rīgā cars bija nodzīvojis vairāk kā divas nedēļas un ne dienu nebija sēdējis rokas salicis : te uzkāpa Svētā Pētera baznīcas torņa visaugstākajā stāvā, te pētīja kuģu piestātni, te apskatīja amatnieku darbnīcas un centās izprast viņu amata noslēpumus. Vēl viņš apmeklēja balli Melngalvju Namā... Te arī notika neparasts atgadījums: Melngalvju biedrības vadītāji aizmirsa noņemt sava iepriekšējā valdnieka – zviedru karaļa Kārļa XII portretu. Taču tolaik Ziemeļu karš vēl turpinājās! Cars Pēteris I piegāja pie sava ienaidnieka portreta un Melngalvju biedrības locekļi kopā ar Rīgas rāta pārstāvjiem sastinga bailēs: kara laikā šāda  kļūme, kā naidīgās valsts valdnieka portreta saglabāšana redzamā vietā, varēja maksāt dārgi un beigties ar nāvessodu. Tomēr krievu cars labsirdīgi pasmaidīja un teica: «Lūk, mans brālis, kas iemācīja man kara mākslu». Vēlu vakarā, promiedams no balles, Pēteris uzdāvināja Rīgas orķestra vadītājam Holstam 30 dālderus – šī dāvana no sudraba svēra gandrīz kilogramu.

Cars viesojās Rīgā un dienu no dienas tās iedzīvotāji brīnījās aizvien vairāk – zinātkārais un attiecībās demokrātiskais Pēteris nepavisam nelīdzinājās kādam no Rietumu aristokrātiem vai monarhiem: bez liekām ceremonijām apciemoja pilsētniekus, turējās ar tiem it kā būtu sens paziņa. Pilsētnieki ar sajūsmu stāstīja cits citam , kā šis ķeizars dzēra degvīnu pie vietējā aptiekāra Martīni, cik azartiski spēlēja biljardu pie pulkveža Brukendāla, kā kapteinis Lobeks viņu cienāja ar anšoviem… Patiesi, neviens mūsdienu reklāmas meistars nespētu ieteikt caram labāku uzvešanās taktiku. Dienām ritot neuzticēšanās Krievijai zuda arvien vairāk, pilsētnieki nomierinājās. Daudzi no tiem pat pavisam piemirsa par saviem plāniem aizbraukt no krievu Rīgas uz kaut kādu citu Eiropas pilsētu.

6. decembrī cars aizbrauca no Rīgas uz Sanktpēterburgu. Bet dienu pirms tam vēlu vakarā Svētā Pētera tornī rīdzinieki sarīkoja lielisku uguņošanu par godu savam monarham…

Pēteris iepatikās rīdziniekiem, bet Rīga, savukārt, iepatikās Pēterim. Tik stipri, ka viņš pat prātoja, vai nebūtu vērts padarīt to par savu trešo galvaspilsētu (līdzās  Maskavai un Sanktpēterburgai). Viņš pavēlēja ierīkot pilsētā pirmo lielo parku un pats ar lāpstu rokās piedalījās tā veidošanā, pats uzskicēja jaunas kuģu piestātnes plānu, uzdāvināja pilsētai ne mazums tirdzniecības kuģu. Tikai vienā ziņā bija kļūdījies Pēteris I. Vēl Rīgas kapitulācijas laikā viņš solījās nemainīt kārtību pilsētā, uzskatīdams, ka vietējie vācieši nekā slikta neizdomās. Velti monarhs bija uzticējies «progresīvajiem eiropiešiem». Rezultātā daudzu gadu desmitu laikā Rīgas iedzīvotāji bija sadalīti divās kārtās : birģeros (pilsētas pilsoņos jeb namniekos) un tos, kuriem nebija birģeru (namnieku) tiesību  (jeb nepilsoņos). Birģeri bija vācieši, bet nepilsoņu kārtā nonāca latvieši un Rīgā no Krievijas atceļojošie krievi…

 

Aktivitātes Pārdaugavā

 

...1783. gada 18. novembrī Rīgas birģermeistars Švarcs un viņu pavadošās personas iebrauca Krievijas galvaspilsētā Sanktpēterburgā. Švarca vizīte bija pēdējā Rīgas valdošās elites cerība. Lieta tāda, ka ķeizariene Katrīna Lielā nodomāja mainīt Baltijā gadsimtiem pastāvošās paražas un, tostarp, atcelt Rīgā pilsētnieku dalīšanu pilsoņos un nepilsoņos. Daļa pilsoņu kategoriski nevelējās atteikties no savām privilēģijām. Tomēr Rīgas rāts savas delegācijas braucienam velti bija iztērējis prāvu naudas summu – Švarcam tā arī neizdevās saglabāt veco Rīgas iekārtu.

Pēc dažiem gadiem Rīgā tika ieviesti Krievijas pilsētu nolikumi. Birģeru intereses pārstāvošo rātu  nomainīja dome, kuru ievēlēja pilsētnieki. Tiesa gan, ne jau visi piedalījās vēlēšanās. Pastāvēja īpašuma cenzs. Pie tam balsstiesību nebija ne tikai nabagiem, bet arī tiem, kuriem patika slēpt savus ienākumus. Balsstiesības bija atkarīgas no tā, cik lielu nodokļu summu maksāja rīdzinieks. Vienkārši un ērti. Patlaban sponsori finansē politiskās partijas, bet tad dominēja cits mehānisms: sponsorē valsti un iegūsti iespēju pa tiešo noteikt, kas būs pie varas pilsētā.

Un tā nu daudzu gadsimtu laikā Rīgā notika pirmās vēlēšanas (pirms tam rātā neievēlēja, bet kooptēja pēc pašas pilsētas varas gribas - kad kāds no rāta vīriem mira un atbrīvojās vakance). Protams, vēlēšanu iznākums bija noteikts iepriekš. Vācieši sastādīja lielum lielo vairākumu vēlētāju vidū un negrasījās atdot  varas grožus. Bet vēlētāji – bijušie nepilsoņi – nevēlējās padoties bez cīņas, viņi ļoti aktīvi piedalījās vēlēšanās. Latviešu vēsturniece Valda Pētersone apgalvo, ka 18. gadsimta pirmo vēlēšanu gaitā vislielākā vēlētāju aktivitāte tika fiksēta Pārdaugavā (rajonā, kur pārsvarā dzīvoja latvieši). Viņiem izdevās ievēlēt domē savus pārstāvjus.

Bet pats galvenais rezultāts tomēr nebija tas, ka nepilsoņi ieguva iespēju balsot. Daudz svarīgāks bija tas, ka viņi palielināja savas izredzes kļūt bagātiem, jo uz bijušiem nepilsoņiem vairs netika attiecināti ekonomiskie ierobežojumi.

Tā pilsoņu un nepilsoņu tiesību atšķirības bija atceltas. Visai zīmīgs ir tas rezultāts, pie kura noveda atšķirību atcelšana. Vecās kārtības laikos krievu rīdzinieki Rīgā bija nodarbojušies ar dārzkopību, ielu tirdzniecību, strādāja manufaktūrās par strādniekiem. Toties pēc ekonomisko brīvību iegūšanas 10 gadu laikā krievu tirgotāju skaits palielinājās dažas reizes. Tā pati Valda Pētersone, Rīgas 18. gadsimta pēdējā ceturkšņa vēstures pētniece, min šādus skaitļus: ja 18. gadsimta 80.-to gadu beigās krievi sastādīja 10,2 procentus no kopējā Rīgas tirgotāju skaita, tad 90.-to gadu vidū – jau vairāk par ceturto daļu! Jāpiebilst, ka krievu bizness sāka spēlēt svarīgu lomu Rīgas attīstībā. Tieši krievi dibināja Latvijā pirmo Rīgas balzama fabriku, pirmo kaut cik lielo metālapstrādes uzņēmumu. Bez šaubām, Vidzemes lielākā pilsēta uzplauka pateicoties šādai uzņēmējdarbībai.

 

Autors: Aleksandrs Gurins


 

(no krievu valodas tulkoja Irēna Ase)

 

 

 

 

 

 

 

 

Komentāri


Осталось символов:  4124124