Galvenā lapa - Arhīvs - 2008


13.11.2008   PCTVL – pret likumprojektu "Grozījumi likumā "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem"

 

Vladimirs Buzajevs

Cienījamais Prezidij! Cienījamās dāmas un kungi!

 

Lai varētu izprast, ko tad īsti mēs vēlamies, pirmām kārtām būtu jāizprot likumprojektu sagatavojušās Tieslietu ministrijas plāni. Ministrija vēlas likvidēt apelācijas instanci pārsūdzot mītiņa vai ielu gājiena aizliegumu. Lūk, ja esi zaudējis tiesā un tevis pieteiktais pasākuma laiks ir pagājis, tad tagad sēdi un klusē!

Savu priekšlikumu ministrija motivē visai glīti. Anotācijā likumprojektam rakstīts: „šie grozījumi ir vērsti uz Administratīvā procesa likuma mērķu efektīvāku īstenošanu, sekmējot administratīvo lietu izskatīšanu saprātīgos termiņos, kas savukārt veicināšot sabiedrības uzticēšanos tiesu sistēmai un līdz ar to arī valsts varai kopumā.” 

Nu tad paskaidrojiet man, mīļie kolēģi deputāti, kā tas ir iespējams, kad indivīdam atņemtās tiesības pārsūdzēt pirmās instances tiesas lēmumu veicināšot sabiedrības uzticēšanos tiesu sistēmai un līdz ar to arī valsts varai kopumā?! Mēs centāmies to noskaidrot, vēršoties pie paša tieslietu ministra, bet viņš pastāvīgi izvairās no Kartības Rullī paredzētajām tikšanām.

Kā toleranta frakcija, kas konsekventi cenšas ņemt vērā un cienīt svešu viedokli, mēs savā priekšlikumā nolēmām spert soli pretī Tieslietu ministrijai un pa pusei pieņemt tās priekšlikumu. Un, proti, likvidēt tiesības uz apelāciju tikai pašvaldībai, kas bija aizliegusi pasākumu. Ja tā ir zaudējusi tiesas procesu pirmajā instancē, lai tad cieš  klusu un atlīdzina pasākuma pieteicējiem izdarīto morālo kaitējumu.

Acīmredzami, ka šajā gadījumā daudz labāk tiks sasniegts autoru deklarētais likumprojekta leģitīmais mērķis. Gan administratīvais process tiks vienkāršots, gan  sabiedrības uzticēšanās tiesu sistēmai un līdz ar to arī valsts varai kopumā pastiprināsies.  

Protams, pašvaldība un tās upuris šai gadījumā tiek nostādīti nevienlīdzīga stāvokli. Bet šī oficiālās struktūras un tās aizvainotās privātpersonas nevienlīdzība tiesas priekšā ir nostiprināta pašā Administratīvā procesa likumā. Un proti, 5. pantā nostiprinātajam privātpersonas tiesību ievērošanas principam, kas nosaka, ka „ Administratīvajā procesā, it īpaši pieņemot lēmumu pēc būtības, iestāde un tiesa piemērojamo tiesību normu ietvaros veicina privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību.”

Mēs pat bijām uzrakstījuši Dalbiņa kungam speciālu izskaidrojošu vēstuli, bet izskaidrot šādus argumentus Aizsardzības un korupcijas novēršanas komisijai ir ļoti grūti. Kaut vai tāpēc, ka apspriežamais jautājums nekādi nav attiecināms nedz uz aizsardzību, nedz uz korupciju. Bet apspriežamais jautājums ir attiecināms uz tādām LR Satversmē nostiprinātām cilvēku pamattiesībām, kā pulcēšanās brīvība.

„Likuma par sapulcēm …” ilgajā pastāvēšanas vēsturē šī komisija kļuva par atbildīgo tikai 8. Saeimas pilnvaru laikposmā. Un šajā īsajā laikposmā tā sabojāja šo likumu tā, ka pulcēšanās brīvība pie mums izrādījās tādā līmenī, kāds pastāv Arābu Emirātos, kur aizvien vēl daudz ko nosaka šariāta likums. 2006. gadā Satversmes Tiesa atcēla visus Aizsardzības komisijas ieviestos jaunievedumus, kurus bija apstiprinājis Saeimas vairākums. Tagad mēs atkal uzkāpjam virsū tiem pašiem grābekļiem.

Aicinu Jūs neatkārtot vēlreiz tās pašas kļūdas un balsot „par” PCTVL frakcijas priekšlikumu.  

 

Jakovs Pliners

Cienījamais Prezidij! Cienījamās dāmas un kungi!

 

Mēs nebijām aprobežojušies ar grozījuma likumprojektam iesniegšanu vien, bet bijām nosūtījuši Aizsardzības komisijas priekšsēdētājam Dalbiņa kungam adresēto speciālo vēstuli.

Vēstulē ir teikts: „frakcija ir nosūtījusi vēstuli Latvijas Republikas Tiesībsargam R. Apsīša kungam, lūdzot sniegt savu viedokli par mūsu iesniegto priekšlikumu un likumprojektu kopumā. Vēlamies arī Jūs informēt, ka frakcija ir sagatavojusi deputātu jautājumu Tieslietu ministram Bērziņa kungam, lūdzot sniegt ar šo likumprojektu saistītus nozīmīgus statistiskos datus. Jautājums tiks nodots ministram 30.oktobrī.

Sakarā ar augstākminēto, lūdzam uzaicināt uz likumprojekta apspriešanu LR Tiesībsargu, neizskatīt likumprojektu līdz tiks sniegtas Tieslietu ministra atbildes - ne vēlāk kā 6. novembrī.”

Bet rezultāts sanāca sekojošs. Komisija izskatīja un noraidīja mūsu priekšlikumu 5. novembrī, dienu pirms grozījumu būtības izpratnei nepieciešamās tieslietu ministra atbildes uz mūsu jautājumu saņemšanas. Nu un , acīmredzot, arī nekādu Tiesībsargu uz savu sēdi nebija aicinājusi.

Rodas jautājums, kam šāda steiga bija nepieciešama? Kas tā par likumdošanu  vispār, ja atbildīgā komisija  nevēlas uzklausīt nedz ministru, nedz Tiesībsargu?! 

Tad, lūk, no tieslietu ministra atbildes, kas bija saņemta nākamajā dienā pēc tam, kad atbildīgā komisija noraidīja mūsu priekšlikumu, vismaz kļūst skaidrs, par cik lielu apelācijas sūdzību skaitu ir runa. Pēdējo divu gadu laikā Administratīvā apgabaltiesa bija izskatījusi nevis 600, un pat ne 60, bet pavisam tikai  6 sūdzības saistībā ar Likumu par sapulcēm…Tas sastāda mazāk nekā vienu procentu no kopējā sūdzību skaita. Tādēļ ne par kādu tiesas darba efektivitātes palielināšanu gadījumā, ja tiks likvidēta apelācijas instance, nevar būt ne runas. Cienījamie deputāti, skaidri redzams, ka anotācijas likumprojektam autori Jūs atklāti maldina.

Ministrs tā arī neatrada laiku atbildēt uz ļoti vienkāršu jautājumu par to, cik no šīm apelācijām bija iesniegušas pašvaldības. Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, vismaz vienu apelāciju bija iesniegusi Rīgas Dome, kas nepamatoti atteica rīkot gājienu. Pirmās instances tiesa piesprieda Domei izmaksāt pieteicējiem 500 latus kā morālā kaitējuma atlīdzību. Pašvaldības apelācija tika noraidīta, bet kaitējuma summa pazemināta līdz 300 latiem.  

Šis laimests 200 latu apmērā līdzinās leģendārā Pirra uzvarai, jo tikai juristu pakalpojumu segšanai Dome bija iztērējusi no nodokļu maksātāju kabatas daudz vairāk naudas. Nerunājot vēl par to, kādas summas bija iztērējusi valsts abiem šiem tiesas procesiem, ieskaitot tiesnešu algas, izlietoto papīru un īrētās telpas.

Tādēļ mūsu priekšlikums – aizliegt pašvaldībām pārsūdzēt tām nelabvēlīgus pirmās instances tiesu spriedumus, neaizskarot Satversmē garantētās cilvēka tiesības uz sapulču brīvību un taisnīgu tiesu -  ir absolūti pamatots un pelna, lai to atbalstītu Saeimas vairākums.

Aicinu balsot «par».

 

Valerijs Buhvalovs

Cienījamais Prezidij! Cienījamās dāmas un kungi!

 

Pat anotācijā sākotnējam likumprojektam ir skaidri saredzama visa tā nepilnība. Anotācijā norādīts, ka „Saskaņā ar Latvijas pašvaldību savienības pausto viedokli, lēmumu par atteikumu saskaņot sapulci, gājienu vai piketu, pārsūdzēšanas prakse liecina par to, ka vairumā gadījumu Administratīvās rajona tiesas spriedums un Administratīvās apgabaltiesas spriedums konkrētajā lietā atšķiras, līdz ar to secināms, ka minēto jautājumu izlemšanā nav nostabilizējusies vienota prakse.

Ievērojot to, ka likumprojektā ir paredzēta tiesu instanču skaita reducēšana attiecībā uz lietām par pašvaldības atteikumu vai ierobežojumu sapulces, gājiena vai piketa rīkošanā, nepieciešams pievērst uzmanību tiesnešu apmācībām minēto jautājumu jomā, lai veicinātu vienotas prakses veidošanos iepriekš minēto lietu izlemšanā, nodrošinātu tiesisku un pamatotu nolēmumu pieņemšanu un novērstu nepareizu tiesību normu piemērošanu un interpretāciju. Tieslietu ministrija ierosinās tiesnešu mācībās iekļaut jautājumu par lietām par pašvaldības atteikumu vai ierobežojumu sapulces, gājiena vai piketa rīkošanā”.

No šī citāta ir skaidri redzams, ka pirmās instances tiesu darbs attiecībā uz aizliegumu rīkot sapulces pārsūdzēšanu nav apmierinošs. Un tas nebūt neizsauc izbrīnu. Pirmās instances tiesai saskaņā ar likumu ir jāpieņem spriedumi triju dienu laikā. Tā vienkārši nav spējīga, par piemēru, pēc pašas iniciatīvas savākt papildu informāciju, jo tam nepietiek laika.  

Pirmās instances tiesa tiek pakļauta spēcīgam valdošo politiķu un neapmierinātā iedzīvotāju vairākuma spiedienam, kad kāda mītiņa vai gājiena mērķis šim vairākumam šķiet šokējošs. Piemēram, ir zināms gadījums, kad dažas stundas pirms tiesas iekšlietu ministrs un apspriežamā likumprojekta autors – tieslietu ministrs - pauda ne ar ko nepamatotas lamas un draudus, adresētus mītiņa pieteicējiem, tādejādi izdarīdami nepārprotamu spiedienu uz tiesnešiem. 

No visiem šiem trūkumiem ir brīva apelācijas instances tiesa. Tā var novērtēt visus argumentus «par»  un «pret» bez jebkādas steigas, pieprasīt papildu informāciju. Kaislības ap pieteikto pasākumu jau sen ir izvirmojušas, un tiesa var objektīvi pieņemt spriedumu – bija vai nebija nepamatoti ierobežota sapulču brīvība.  

Iepriekš minētais citāts neapstrīdami pierāda, ka tieši apelācijas instances tiesa arī pieņem objektīvus spriedumus. Pēc visa spriežot, tieši šie spriedumi arī nepatīk tieslietu ministram, kas arī ir lēmuma likvidēt apelācijas instanci īstais iemesls.

Patiesais likuma mērķis ir izbēgt skandālu valsts iekšienē un dot iespējas arī turpmāk prettiesiski ierobežot sapulču brīvību. Un šis mērķis nav sasniedzams. Ja mēs noraidīsim PCTVL grozījumu, tad vienkārši iniciēsim veselu virkni kaunpilnu tiesas procesu ar iepriekš paredzamu zaudējumu Latvijai Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tiesa gan, ņemot vērā lietu izskatīšanas ilgumu, visas negatīvās sekas būs „jāstrebj” jau citam tieslietu ministram, citai valdībai un citai Saeimai.

Par balsoja 8 deputāti, pret - 57, atturējās - 13.

 

 

 

Komentāri


Осталось символов:  4124124