Galvenā lapa - Arhīvs - 2007


21.08.2007   Pārbaudījums krīzes apstākļos



Labāk gan būtu līdz krīzei valsti nenovest…

 

 

Patlaban valsts ekonomika ir „pārkarsusi”. Šādu vērtējumu bieži var sastapt Latvijas masu medijos. Analītiķi brīdina – ir iespējama ekonomiskā krīze. Latvijai, iespējams, nāksies piedzīvot divus-trīs grūtus gadus. No sevis teikšu : negribētos gan. Ne tikai tādēļ, ka mūs sagaida materiālas grūtības. Derētu atcerēties vēsturi : iepriekšējā ekonomiskā krīze noveda pie demokrātijas sabrukuma Latvijā, pie diktatūras un krievu tiesību krasas ierobežošanas.

 

Bet varētu dzīvot normāli …

 

            Kad 1918. gada 18. novembrī Rīgā tika proklamēta Latvijas Republika, jaunās valsts galvaspilsētas iedzīvotāji cieta badu un pa kluso demontēja tukšojošos koka namus, izmantodami kokmateriālus apkurei, bet lupatu vākšana tika uzskatīta par visai nozīmīgu ekonomikas nozari. Pēc desmit gadiem Latvijas Republika jau kļuva par respektablu valsti, kuras iedzīvotāji bija sātīgi paēduši. Turīgie pilsētnieki atvaļinājuma laikā brauca atpūsties uz Rietumiem, bet zemnieki (gandrīz divas trešdaļas iedzīvotāju un 80% latviešu) pirmo reizi daudzu gadsimtu laikā, tā teikt, sāka dzīvot normāli: valstī tika atsavināti muižnieku zemesīpašumi, lielākā daļa lauksaimnieku strādāja paši sev, naudas bija vairāk, nekā pirms Pirmā Pasaules kara. Bet pēc saražotās gaļas un piena daudzuma uz vienu iedzīvotāju Latvija ieņēma vienu no pirmajām vietām pasaulē.

            Protams, nav vērts kaut ko idealizēt. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, kā agrāk, dzīvoja namos bez ērtībām un pelnīja sev iztiku ar smagu fizisko darbu. Rūpniecība ražoja produkcijas par trešdaļu mazāk, nekā tas bija cara laikos. Bet tanī pat laikā daudzi latvieši nekad nebija dzīvojuši tik pārticīgi, kā 1928. gadā. Nav jābrīnās, ka valsts proklamēšanas desmito gadadienu Rīgā svinēja ļoti krāšņi.1928. gada 18. novembrī galvaspilsēta tika grezni iluminēta, notika gan karaspēka parāde, gan lāpu gājiens. Cilvēku pūļi iznāca ielās – tie bija gan latvieši, gan krievi. Ne jau velti prezidents Gustavs Zemgals savā svinīgajā uzrunā atzīmēja : „Mēs cenšamies apvienot visus jaunās republikas pilsoņus, neatkarīgi no viņu valodas un ticības …”.

            Protams, tolaik Latvijas iedzīvotāji vēl nezināja, ka nepaies pat gads un Latvija, kā arī visa pārējā Rietumu pasaule, sāks lēni grimt ekonomisko šausmu dzīlēs. Un pēc šīs krīzes tā valsts, kuru viņi pazina 20. gados, izgaisīs kā sapņu pils.

 

            Sliktāk, nekā cara laikos

 

            Drausmīgā krīze sākās 1929. gada 29. oktobrī, biržas katastrofas Ņujorkā rezultātā, un ātri izplatījās Eiropas valstīs. Šo katastrofu nosauca par Lielo Depresiju. ASV sāka runāt par „amerikāņu sapņa” (kad amerikānim ir ģimene, darbs, sava māja un automašīna) krahu. Pagājušā gadsimta 20. gados Latvijā automašīna bija tikpat reta lieta, kā patlaban lidmašīna, un arī Latvijas iedzīvotāju sapņi bija daudz pieticīgāki – dzīvot bez īpašām raizēm. Diemžēl šīs pieticīgās vēlmes tika apdraudētas.

            Latvijā krīze nonāca vēlāk, nekā Rietumeiropas valstīs, bet bija ne mazāk drausmīga. Ražošana samazinājās par trešdaļu. Rīgā avīzes pārsvarā tika pirktas ar vienu mērķi – atrast tanīs darba sludinājumus. Laukos daudz labāk neklājās. Protams, tādēļ, ka Ņujorkas biržā krasi kritās akciju cena, govīm izslaukumi nesamazinājās, bet sivēni joprojām priecēja savus saimniekus ar apaļīgu izskatu. Mainījās pieprasījums. 1933. gadā gaļas iepirkuma cenas izrādījās pusotras reizes zemākas, nekā 1929.gadā. Tā kā ieekonomēt uz govs barības rēķina nevar (lopiņš var nosprāgt), lauku iedzīvotājiem nācās ekonomēt pašiem uz sava rēķina. 1935. gadā izdotajā Latviešu Enciklopēdijas vārdnīcā tika minēti šādi valsts statistikas dati. 1913. gadā Kurzemē vidējā laukstrādnieka gada alga bija ekvivalenta 30.gadu sākuma 336 latiem. Bet 1933. gadā vidēji sastādīja 312 latus. Zemgalē, attiecīgi, 365 un 332 latus. Tas nozīmē , ka 1933. gadā laukstrādnieks dzīvoja daudz nabadzīgāk, nekā cara laikos. Un palēnām šie ļaudis sāka skaisties : cik ilgi vēl?!   

           

            Vainīgos meklējot

 

            Visai grūti ir ieskaidrot laukstrādniekam, ka viņa nelaimēs ir vainojams zems akciju kurss aizokeāna valsts biržā. Daļa krīzē cietušo sāka meklēt vainīgos nevis tālajā aizokeāna, bet gan pašu valstī. Piemēram, pievērsa ļaunu skatienu turīgajiem ebreju sīktirgotājiem un bagātajiem vāciešiem. Tā tas bija izveidojies, ka Latvijā jau kopš seniem laikiem pastāvēja „nacionālās” profesijas. 1930. gadā 80 % Latvijas krievu bija zemnieki. Vācieši sastādīja tikai 3% valsts iedzīvotāju, bet katrs piektais „brīvās profesijas” (rakstnieki, žurnālisti, juristi un t.t.) pārstāvis bija vācu ienācēju pēctecis. Valstī dzīvoja 3,39% ebreju tautības iedzīvotāju. Tie sastādīja tikai 0,06% no laukstrādnieku kopējā skaita, bet gandrīz trešdaļu tirdzniecībā nodarbināto. Tas nebūt nenozīmē, ka Latvijā vācieši vai ebreji kūlās, kā niere taukos. Pagājušā gadsimta 20. gados daļa vāciešu no neatkarīgās Latvijas emigrēja uz Vāciju, ebreju vidū radās kustība, kas veicināja emigrāciju uz Palestīnu.   

            Toties radikāļiem bija nepieciešams atrast vainīgos. Un par tiem kļuva cittautieši. Sajuzdami vēlētāju gribu, daži liberālie politiķi steidzami pārvērtās par „pērkonkrustiešiem” un „demokrātiskiem centristiem”.

            Kārlis Ulmanis, veicot 1934. gada apvērsumu, ātri izkliedēja ilūzijas : pēc šī apvērsuma pagāja tikai mēnesis un jaunā vara „uzdāvināja” tautai grozījumus Valsts valodas nolikumos. Par to pārkāpumu draudēja soda nauda līdz pat 1000 latu apmērā (summa, kas aptuveni līdzinājās nekvalificētā strādnieka gada algai) vai arī pusgada cietumsods.

            Uzreiz pēc Ulmaņa apvērsuma tika atlaista Saeima, slēgti daudzi laikraksti, bet Kurzemē Ulmaņa politiskajiem oponentiem tika uzbūvēta koncentrācijas nometne.

            Tanī pat laikā diktators neatlaidīgi centās paaugstināt tautas labklājību. Protams, latviešu tautas. Latviešu konkurētspējas līmeņa celšanai darba tirgū sekmēja iepriekšminētais jaunais Valodas likums, kas bija daudz striktāks par iepriekšējo. Tātad, Ulmanis ierobežoja nelatviešu tiesības. Vai vāciešiem un krieviem bija iespēja cīnīties pret diktatora politiku? Par situāciju valstī izteiksmīgi liecina sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa vārdi. Viņš aicināja jauniešus tā mīlēt diktatoru , „lai jūsu uzticība tautas Vadonim pārtaptu par apbrīnu un lai savukārt apbrīns pārtaptu par dievināšanu”.

 

            Vai pagātne var kļūt par nākotni?

 

            Šodien pat visdziļākās ekonomiskās krīzes apstākļos apvērsums diez vai ir iespējams. Galu galā, mūsu jaunās Savienības galvaspilsētā Briselē to nepieļautu. Bet nav izslēgts, ka krasas ekonomiskās lejupslīdes gadījumā krievu, baltkrievu, ukraiņu un citu nelatviešu tiesības tiks ierobežotas demokrātiskā ceļā – ar Saeimas nacionālistiski noskaņotā vairākuma palīdzību.

           

Tomēr es ceru pavisam uz citu notikumu attīstības variantu. Pārmaiņas Latvijā notiks nevis pateicoties krīzēm un revolūcijām. Latvijas ekonomika, neskatoties uz pseido revolucionāru centieniem (kas paslepus sapņo: lai jau viss sabrūk, toties mēs viņiem parādīsim!), izturēs patreizējās grūtības un ekonomikas attīstība turpināsies. Pieaugs kopprodukts, turpinās palielināties darbavietu skaits, izzudīs bezdarbs. Lai attīstība nemitīgi turpinātos, valstij nāksies plaši atvērt durvis darbinieku migrantu priekšā. Nelatviešu daļa iedzīvotāju vidū pārstās sarūkt. Starp Latviju un attīstītajām NVS valstīm sāksies strikta konkurence par darbaspēku. Tad Saeima būs spiesta pieņemt likumus, kas ir vērsti nevis uz nelatviešu izstumšanu no LR, bet gan gluži pretēji, lai nelatviešiem negribētos braukt prom no Latvijas. Pēc kādiem 10-15 gadiem Latvija kļūs pavisam citādāka. Diemžēl tāda pie mums ir izveidojusies demogrāfiskā situācija: mūsu valsts var kļūt vai nu pārticīga un bagāta, vai nu viendabīgi latviska …

 

(no krievu valodas tulkoja Irēna Ase)

 

Komentāri


Осталось символов:  4124124