Galvenā lapa - Arhīvs - 2007


03.08.2007   Staļina spiegi latvieši

Sarkanie latvieši ne tikai apsargāja Ļeņinu, glāba padomju varu Pilsoņu kara frontēs un strādāja ČEKas kolēģijā, bet ari izveidoja vienu no visspēcīgākajiem izlūkdienestiem pasaulē

 

           

            Vai Štirlica rīcībā bija miljoni?

           

            Viena no visspilgtākajām personībām pirmskara padomju izlūkdienestā ir Kristaps Salniņš. Es jau biju rakstījis, ka viņš kļuva par kino varoņa Štirlica attālu vēsturisko prototipu. Aprakstīdams sava izdomāta varoņa jaunību, rakstnieks Juliāns Semjonovs (kura grāmata kļuva par pamatu teleseriāla „Septiņpadsmit pavasara mirkļi” scenārijam) izmantoja faktus no Salniņa biogrāfijas: no Tālajiem Austrumiem viņš tika nosūtīts uz Ķīnu, no turienes atbrauca uz Vāciju un kļuva par padomju izlūkdienesta rezidentu… Starp citu, ja kino varonis Štirlics brīvajā laikā, kā to demonstrē seriāls, spēlēja šahu un savā villā atzīmēja 23. februāri (Sarkanās armijas gadadienu), tad Kristapam Salniņam pēc sūrā izlūkošanas darba Ķīnā atpūtas vietā bija lemts nodarboties ar nopietniem finansiāliem jautājumiem. Pastāv versija, ka viņa pārziņā atradās lielas naudas summu plūsmas – daži miljoni dolāru. Kam tad tie tika paredzēti? Par to – nedaudz vēlāk. Bet pagaidām palūkosimies, kas tad notika ar padomju izlūkdienestu tā pastāvēšanas pirmsākumos.

            Krievijā norima Pilsoņu karš, padomju varas iekšējie ienaidnieki tika sakauti un Latviešu strēlnieki ar sparu devās cīņā pret ārējo ienaidnieku, uzsākdami dienēt Sarkanās armijas Izlūkdienesta pārvaldē. Viens pēc otra nomainīja latvieši cits citu militārā izlūkdienesta vadītāja amatā. 1920. gadā par „spiegu priekšnieku” kļuva Jānis Lencmanis, viens no LKP dibinātājiem. Pirms tam - 1919. gadā Lencmanis bija Padomju Latvijas iekšlietu tautas komisārs un cīņā ar padomju varas pretiniekiem demonstrēja visai stingras metodes.

            1920. gadā vairāk nekā pusei padomju izlūkdienesta nodaļu priekšniekiem bija latviešu uzvārdi. 1921. gadā Jāni Lencmani militārā izlūkdienesta priekšnieka amatā nomainīja Arvīds Zeibots. Tas notika padomju izlūkiem grūtajos laikos. Problēmas būtība slēpās nevis ienaidnieku ļaunprātīgajā viltībā vai arī tanī, ka tika zaudēta partijas uzticība. Vienkārši trūka naudas un ne tikai tam, lai Rietumos uzpirktu militāro noslēpumu zinātājus, bet arī tam, lai izmaksātu algas Izlūkdienesta pārvaldes centrāla aparāta darbiniekiem. Zeibots rakstiski ziņoja priekšniecībai: „Uztura devas pasliktināšanās un produktu padārdzināšanās noveda pie tā, ka lielāka daļa darbinieku … vārda tiešajā nozīmē cieš badu. Sistemātiskas badošanās rezultātā mums ir aptuveni desmit saslimšanas ar cingu gadījumi. ” Varonīgie izlūki sūdzējās par garo darbadienu – tās ilgums nedeva iespēju izlūkdienesta vadītajiem papildus piestrādāt par krāvējiem. Vienīgi izturība un nelokāmība, kuras piemita sarkanajiem latviešiem, neļāva buržuāzijas specdienestiem pārvervēt izsalkušos padomju spiegus.

            Laiks ritēja, bet naudas arvien trūka. Izlūkdienests pārgāja uz sava veida pašfinansēšanos. Šāda pieredze jau bija: 1918. gadā latviešu sarkanais strēlnieks Eduards Bērziņš ar ČEKas piekrišanu paņēma no britu sūtņa Lokarta lielu naudas summu, lai organizētu kontrrevolucionāru sazvērestību, bet pēc tam Lokartu pievīla, padarīdams viņu par izsmieklu. Pašfinansēšanās nebūt nenozīmēja to, ka padomju izlūki sāka masveidīgi pārdot Rietumu izlūkdienestiem dezinformāciju, lai uzlabotu sava dzimtā kantora finanšu lietas. Bet daudzi rezidenti, kuri atradās rietumu valstīs, sekmīgi nodarbojās ar biznesu un ienākumus tērēja, lai sponsorētu pašiem savu rezidentūru. Mūsdienu Krievijas zinātniskajā literatūra pat var sastapties ar tādu apstrīdamu versiju, ka pret pasaules buržuāziju nolēma sekmīgi cīnīties ar viņas pašas ieroci – dolāru. Dolārus drukāja Padomju Savienībā un nosūtīja uz Ķīnu. Kaut gan versija par „ķīniešu dolāriem” nav pierādīta.

 

            „Izcilo nelegāļu” laiks

           

            1924. gadā Arvīds Zeibots pārgāja uz citu darbu. Viņš strādāja dažādos augstos amatos, bet 1934. gadā nomira un tika svinīgi apglabāts Novodevičje kapos Maskavā. Izlūkdienesta pārvaldes priekšnieka amatā Zeibotu nomainīja Jānis Bērziņš  (īstais vārds un uzvārds – Pēteris Ķuzis). Ilggadīgais komunistu partijas biedrs, Jānis Bēŗziņš piedalījās Ziemas pils ieņemšanā, bija Ļeņina apsardzes priekšnieks, bet 1919. gadā Rīgā kļuva par Lencmaņa vietnieku Padomju Latvijas Iekšlietu tautas komisariātā.

            Bērziņa laikos izlūkdienestā sakās periods, kuru vēlāk vēsturnieki nodēvēs par „izcilo nelegāļu” laiku. To vidū bija arī latvieši.

            Par latviešu izlūku darbības „iecienītāko” zemi kļuva Vācija – šeit par rezidentiem, nomainīdami cits citu, strādāja Jānis Āboliņš, Kristaps Salniņš, Oskars Stīga (drīzumā Stīga kļuva par padomju izlūkdienesta Rietumeiropas valstu nodaļas priekšnieku, tātad par Jāņa Bērziņa labo roku). Alfrēds Tiltiņš bija rezidents Francijā un ASV, Augusts Pess – Igaunijā, vēlāk Austrijā, Jānis Birkenfelds – Itālijā. Jānis Āboltiņš izveidoja Austrijā radio centru, kas uztvēra ziņojumus no visas Eiropas un nosūtīja tos uz Maskavu. Kā spējīgs izlūks parādīja sevi arī bijušais latviešu strēlnieku virsnieks Rūdolfs Kirhenšteins – pirmā  LPSR vadītāja, pazīstamākā 1940. gada notikumu dalībnieka Augusta Kirhenšteina brālis. Vārdu sakot, visur darbojās Jāņa Bērziņa izcilie spiegi.

 

            Ģimenes lieta

 

            Bieži vien latvieši veselām ģimenēm strādāja padomju izlūkdienestā. Piemēram, tā rīkojās brāļi Janbergi - Ernests (iesauka Pērkons) un Vilhelms. Pazīstama ir arī izlūku Tiltiņu ģimene. Ka jau tika minēts, 20. gadsimta 20. gados latviešu strēlnieku virsnieks Alfrēds Tiltiņš bija padomju izlūkdienesta rezidents Francijā un ASV. Izlūkdienesta pārvaldes slepenajos dokumentos figurēja arī Tiltiņa vietniece Marija. Precizēsim, viņa bija ne tikai rezidenta vietniece, bet arī sieva, Parīze viņiem piedzima bērns. Dobelē dzimušo Mariju Tiltiņu-Šulci kolēģi izlūki dēvēja par „snaiperi”. Viņa tika meistarīgi „šaudīja” acis, ka apburtie pielūdzēji allaž apmierināja spiedzes ziņkārību.

            Kamēr laulātie spiegoja, Latvijas Republikā pilngadību sasniedza Alfrēda Tiltiņa jaunākais brālis Pauls. 1924. gadā Pauls tika iesaukts dienestā armijā. Virsnieku kungiem nebija lemts zināt, kāds brašs puisis dienē Latvijas armijā – nākamais Padomju Savienības Varonis! Pēc demobilizācijas Pauls aizbrauca no Latvijas un turpināja dienēt jau pavisam citā armijā – padomju. Parīzē jaunais izlūks strādāja vecākā brāļa pakļautībā. Vēlāk devās uz PSRS, pabeidza kara skolu un kļuva par tankistu virsnieku. 1936. gadā pie Madrides viņa rota piedalījās pasaulē pirmajā tanku kaujā un guva uzvaru. Pauls Tiltiņš personīgi iznīcināja trīs ienaidnieka tankus, par ko arī saņēma Padomju Savienības Varoņa zvaigzni numur 27.

            Tiltiņu ģimenes liktenis ir traģisks. Alfrēds Tiltiņš bija represēts 1937. gadā.

Vēl agrāk cietumā nokļuva viņa dzīvesbiedre : 1934. gadā kolēģu kļūmes dēļ viņa tika arestēta Somijā, kur darbojās kā padomju izlūkdienesta nelegālā rezidente. 1938. gadā Marija Tiltiņa nomira Somijas cietumā. 1937. gadā Pauls tika arestēts PSRS, bet 1939.gadā negaidīti reabilitēts. 1943. gadā viņš gāja bojā Ļeņingradas frontē.

 

            Patiesības moments

 

            Jau 30. gadu sākumā Jāņa Bērziņa padotajiem bija ar ko lepoties. Pietiek vien atcerēties par jaunā tanka parauga iegādi par nelielu naudas summu no slavenā amerikāņu konstruktora Voltera Kristija. Tanks, it kā tas būtu traktors, tika mierīgi nogādāts uz PSRS. Ja šāds gadījums nebūtu noticis īstenībā, tam būtu neiespējami noticēt.

            Nav praviešu savā tēvijā – sekmīgi strādādami Rietumos, padomju izlūki latvieši ne reizi vien izgāzās dzimtenē. Tā, 1933.gada 4. jūlijā Latvijas policija sagrāva padomju rezidentūru Rīgā, arestēdama uzreiz trīs izlūkus nelegāļus – Čauli, Matisonu un Fridrihsonu. 30. gados notika izgāšanās arī citās valstīs: Dānijā, Somijā. Tas satracināja Staļinu. 1935. gadā Jāni Bērziņu pārcēla uz citu darbu. Tomēr arī Izlūkdienesta pārvaldes jaunā priekšnieka vadībā stāvoklis neuzlabojās. Rezultātā 1937. gadā Staļins atgrieza Jāni Bērziņu vecajā darba vietā. Tomēr pēc gada „izcilo nelegāļu” priekšnieku represēja. Tikai Otrā Pasaules kara laikā kļuva skaidrs, cik augsti vērtējams ir tas, ko izlūkdienests bija paveicis Jāņa Bērziņa vadībā. Rihards Zorge laicīgi brīdināja, ka Vācija uzbruks PSRS 22. jūnijā; 1943. gadā Šandors Rado ziņoja par vāciešu uzbrukuma plāniem Kurskas loka rajonā; ļoti vērtīgu informāciju piegādāja „lielā šefa” Leopolda Trepera cilvēki no „Sarkanās kapelas”. Kā zināms, visus viņus – gan Zorgi, gan Rado, gan Treperu darbam izlūkdienestā savervēja Jānis Bērziņš …

 

(no krievu valodas tulkoja Irēna Ase)

Komentāri


Осталось символов:  4124124