Galvenā lapa - Arhīvs - 2007


04.07.2007   Deputāta Jakova Plinera runa sakarā ar neuzticības izteikšanu Izglītības ministrei B. Rivžai

Cienījamais Prezidij! Godātie deputāti! Šodien mēs izskatām svarīgu jautājumu, vai atbilst ieņemamajam amatam izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivžas kundze. Bet vēl svarīgāk ir noskaidrot, kas notiek mūsu valsts izglītības nozarē.

Diemžēl Latvijā pēc neatkarības atgūšanas pakāpeniski pazeminājās jauniešu zināšanu kvalitāte. To apgalvo augstskolu profesori, to pierāda mūsu masu nesekmība un otrgadniecība. Iemesli… Viņu ir daudz.

Pirmkārt, minoritāšu skolas, tas ir vardarbīga no paša sākuma, politizēta zinātniski nepamatota un nevienam nevajadzīga skolas pseidoreforma–2004. Vai šajā bezjēdzīgajā jezgā ir vainīga Rivžas kundze? Nē. Šo pseidoreformu izdomāja nacionālistiski noskaņotie politiķi, realizēja ministri Kārlis Šadurskis un Ina Druviete, kuri tagad pieprasa, lai esošā ministre atkāptos no amata.

Pseidoreforma–2004 jāatceļ, jāatļauj minoritāšu skolu direktoriem  pašiem nodrošināt tādu mācību un audzināšanas procesu, lai vidusskolu absolventi būtu pietiekami izglītoti un pilnīgi brīvi pārvaldītu valsts valodu.

Otrkārt, kā latviešu, tā arī krievu skolās pārsvarā notiek informatīva, reproduktīva apmācība. Iemācījās, atbildēja, aizmirsa. Tātad ir nepieciešamas, kā Rietumu, tā arī Austrumu modernās inovācijas attīstošas izglītības tehnoloģijas, kuras diemžēl vairākums  mūsu skolotāju nepārvalda. Skolotāji nav vainīgi. Viņus tam neapmācīja. Skolotāju tālākizglītības sistēma neiztur nekādu kritiku. Lektori ir vieni un tie paši, konkurences starp viņiem nav. Zināšanas taču nav pašmērķis, tas ir līdzeklis, lai attīstītu domāšanu, lai attīstītu personību, viņas emocionālo vērtību orientāciju. Mūsu skolotāji  nepietiekoši māca bērniem pielietot zināšanas praksē. Tātad, diemžēl nerunājot par tiem bērniem, kuri vispār neapmeklē skolu, arī pamatskolu un vidusskolu absolventiem, trūkst zināšanas un pragmatisms. Vai mēs vainot visās skolas negācijās tikai profesori Rivžu? Nevaram. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Rivža jau ir trīspadsmitā, trīspadsmitā izglītības un zinātnes ministre. Izņemot jau minētos, ministra amata strādāja arī deputāts Māris Grīnblata kungs.

Visu iepriekšējo ministru laikos taču negatīvas tendences izglītības jomā tikai uzkrājas. Ministri mainījās kā cimdi franta rokās un neviens neparko neatbildēja. Runā par politisko atbildību ir tukšu salmu kulšana. Neviens ministrs pat par savu darbu nekad neatskaitījās.

Vai Rivža ir vainīga, ka Latvijai ir vispārējs pedagogu trūkums? Vai viņa ir vainīga, ka skolotāju sastāvs noveco? Pirmspensijas un pensijas vecumā strādā sešpadsmit procenti pedagogu. Novecojas arī augstskolu profesoru sastāvs. Pārāk maz ik gadu mēs gatavojam zinātņu doktorus, profesūras atražošanai vajag vismaz divas reizes vairāk.

Latvijā trūkst ne tikai skolotāju, bet arī pirmsskolas iestāžu audzinātāju. Tieši deputāti pieņēma likumu, ka strādāt bērnudārzos drīkst tikai ar augstāko pedagoģisko izglītību un daudzie piecdesmitgadīgie audzinātāji ar vidējo speciālo izglītību no darba aizgāja.

Skolotāju trūkums noved līdz skolotāju pārslodzei. 39,11 procenti skolotāju strādā uz 1,5 līdz 2 likmēm. 13,75 procenti stādā citu papildus darbu. Daudz skolotāju spiesti strādāt kaut kur arī vasaras atvaļinājuma laikā. Pedagoģiskais darbs mūsu valstī ir nepietiekami novērtēts, kā finansiāli tā arī morāli.

Darba tirgū konkurētnespējīgais atalgojums un vāja sociālā atbalsta politika arī ir raksturīga mūsu valstī. Pat padomju laikos lauku skolotājiem valsts apmaksāja apkuri un elektrību, skolotāji saņēma bezmaksas vai lētas sanatorijas ceļazīmes. Eksistēja skolotājiem izdienas pensijas.

Kādas sociālās garantijas tautas skolotājiem ir šodien? Gandrīz nekādas. Latvijas skolas nepietiekoši ir nodrošināti finansiāli, materiāli tehniskā bāze ir vāja. Iekārtas daudzos fizikas, ķīmijas, bioloģijas mācību kabinetos morāli un fiziski noveco. Taču tās kalpo vēl no padomju laikiem. Tātad vismaz divdesmit–trīsdesmit gadus. Skolām vienkārši katastrofāli trūkst naudas.

Laiks no laika valdības ierakstīja savās deklarācijās, ka izglītība ir mūsu valsts prioritāte, bet kā boļševiki rakstīja, bet darīja kaut ko citu, tā arī mūsdienu valdošie. Tāpēc mums šodien izglītībā ir negatīvi rezultāti, negatīvs problēmu zvaigznājs. Tas ir redzams pat ne profesionālim. Un vecāki un skolotāji, un Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība atzīst, ka Latvijas izglītības nozarē ir krīzes stadija.

Pienācis laiks to atzīt kā Ministru kabinetam, tā arī Saeimas deputātiem. Iespējams, ka „Jaunā laika” un „Saskaņas Centra” deputātu pieprasījums par neuzticību Baibai Rivžai ir pamatots, bet tad jāatkāpjas arī ministru prezidentam Aigaram Kalvīša kungam. Viņš taču strādā savā amatā daudz ilgāk nekā esošā izglītības un zinātnes ministre. Un skolotāju algas un skolas materiālais tehniskais nodrošinājums un skolotāju sociālās garantijas ir atkarīgas ne tikai no ministres darbības, bet daudz vairāk no ministru prezidenta un no Ministru kabineta darbības kopumā.

PCTVL uzskata, ka pienāca pēdējais brīdis apzināties izglītības krīzes cēloņus un rast kopīgu ceļu problēmas risinājumam. Šodien mūsu valstī ir izglītības un prasmju neatbilstība darba tirgus prasībām. Bez tās uzlabošanas mēs nekad nepāriesim no darbietilpīgas ekonomikas uz zināšanās balstītu ekonomiku. Lai to panāktu, ir nepieciešami nekavējoši ieguldīt līdzekļus un cilvēkresursus kā vispārējā izglītībā, tā arī profesionālajā izglītībā.

Es ceru, ka visu frakciju deputāti apzinās izglītības krīzes ilgtermiņa seku bīstamību. Es ceru, ka gan Ministru kabinets, gan Saeima izdarīs visu nepieciešamo izglītības krīzes novēršanā un Latvijas uzplaukumā. Es ceru, ka visi deputāti saprot, ka tikai ar labi izglītotiem, profesionāli kvalificētiem cilvēkiem Latvijā ir iespējama uz zināšanām balstīta ekonomika.

Izglītības jomā steidzami jāizdara sekojošais. Pirmais. Būtiski jāpalielina skolotāju algas, piesaistot tās konkrētai ekonomiskajai kategorijai. Otrais. Palielināt pedagoģiju studējošiem budžeta vietas augstskolās, noteikt viņiem to pašu 200 latu stipendiju, segt viņu kredītu, ja skolotāji vismaz 3–5 gadus nostrādā skolā. Trešais. Izstrādāt skolotājiem sociālā atbalsta sistēmu, izveidot dienesta dzīvokļu fondu un izstrādāt mājokļu īpašus kreditēšanas noteikumus, lai procentus uz kredītiem maksātu valsts. Skolotājiem vajadzētu samazināt pensionēšanās vecumu, un nedrīkst viņiem ar 2008. gada 1. jūliju atcelt izdienas pensionēšanās iespējas. Vajag visiem skolotājiem nodrošināt veselības apdrošināšanas polises, diferencēt tās atbilstoši darba stāžam, saglabājot tās arī pensijas vecumā.

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība šogad 30. maijā apstiprināja pamatprasības Izglītības un zinātnes ministrijai (protokols Nr.17). Es uzskatu, ka tās prasības ir izteiktas ne tikai ministrijai, bet arī Ministru kabinetam un Saeimai. Pamatprasības ir sekojošas: sakārtot pedagogu darba vidi izglītības iestādēs, izstrādāt pedagogu sociālā atbalsta programmu, palielināt pedagogu darba samaksu ar šī gada 1. septembri un izdarīt izmaiņas pedagogu darba samaksas paaugstināšanas programmā 2006.–2010. gadam, nodrošināt ikgadēju zinātnes finansējuma palielinājumu ne mazāk kā par 0,15 procentiem no IKP un minētās prasības nerisināt uz līdzšinējās skolu optimizācijas, reorganizācijas vai likvidācijas rēķina. Cik man ir zināms, arī šogad pašvaldības pieņēma lēmumus, bet ministrija saskaņoja piecu skolo likvidāciju. Mēs uzskatām, ka izglītības darbinieku arodbiedrība savās prasībās izstrādāja veselu programmu, kura palīdzēs pārvarēt krīzi izglītības nozarē. Nepieciešams nekavējoši, jau vasaras periodā, organizēt radošo darba grupu no skolotājiem, arodbiedrības un ministrijas pārstāvjiem un izstrādāt, ņemot par pamatu arodbiedrības pamatprasības, patiešām konkrētu programmu. Jā, mums ir izglītības attīstības koncepcija 2007.–2013. gadam, kurā ir noteikti izglītības attīstības politikas mērķi: uzlabot izglītības apmācību sistēmu un nodrošināt, lai tā būtu pieejama visiem, visiem atvērt plašākas izglītības un apmācības iespējas.

Es esmu pārliecināts, ka bez rīcībspējīgas, konkrētas programmas, kur būs ierakstīts, ko darīt, kam, par kādiem līdzekļiem un kuros termiņos, izglītības politikas mērķi nebūs un nevar būt sasniegti. 2006. gada 7. novembra Ministru kabineta Deklarācijā tiek minēts (citēju): „Izveidosim Latviju par konkurētspējīgu, augsti attīstītu valsti ar stabilu labklājības sabiedrību.” Bez izglītības sistēmas būtiskas uzlabošanas un pilnveidošanas Ministru kabineta Deklarācijā ierakstītie vārdi – kā es šeit stāvu! – paliks tikai uz papīra. To nedrīkst pieļaut! Jāizstrādā konkrēta programma, lietderīgi jāapgūst Eiropas Savienības fondu līdzekļi un jāizlieto tie ne uz ierēdņu eirokomandējumiem, ne uz eiroalgām, piemaksām un prēmijām, ne uz ofisu eiroremontiem, kā mums bieži vien notiek, bet uz krīzes pārvarēšanu tieši izglītības jomā. Tieši no tā ir atkarīga Latvijas nākotne. Baiba Rivža nav mūsu, tas ir, PCTVL, ministre. Mēs neatbalstījām šo Ministru kabinetu, bet balsošanā mēs atturēsimies. Mēs uzskatām, ka ministrei šajā sarežģītajā situācijā enerģiski jāturpina darbs. Jābūt daudzprasīgai ne tikai pret sevi un ministrijas ierēdņiem, kā arī pret visu Ministru kabinetu. Skaidrs, ka Rivžas kundzei jāturpina darbs daudz aktīvāk, daudz enerģiskāk, jāpieprasa Finanšu ministrijai un premjeram finansējuma pielikšanu savai nozarei. Labāk jāsadarbojas ar Ekonomikas ministriju inovācijas tehnoloģiju ieviešanā.

Patīkami, ka par Rivžas kundzes darnību atzinīgi atsaucas Rīgas Tehniskās universitātes rektors Ivars Knēts un Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis. Bet labāk strādāt var vienmēr.

Lielāka uzmanība jāpievērš vispārējās un profesionālās izglītības kvalitātei.

Uztrauc vidusskolu satura jaunā reforma, kuru plāno iesākt 2008. gada 1. septembrī. Uzskatām, ka tai nav gatavi skolotāji, nav ne programmu, ne mācību grāmatu vidusskolas klasēm mūzikā, vizuālajā mākslā, kultūras pamatiem. Un vai vispār ir vērts ieviest šos mācību priekšmetus uz fizikas vai ķīmijas rēķina? Vai tas saskan ar Lisabonas programmu? Šaubos! Šis jautājums vēl jādiskutē skolu meistariem un zinātniekiem.

Vispareizāk būtu organizēt trīsgadīgu, brīvprātīgu eksperimentu, kā tas notiek šodien ar Latvijas vēstures mācīšanu.

Paldies jums par uzmanību!

Komentāri


Осталось символов:  4124124