Galvenā lapa - Arhīvs - 2007


30.04.2007   Visaugstisvētītais un izglītotais

 

Autors: Aleksandrs Gurins

 2000. gadā metropolītu Agafangelu kanonizēja Krievu Pareizticīgā Baznīca. Bet simts gadus pirms tam svētais dzīvoja Rīgā un pārvaldīja Rīgas un Mītavas (Jelgavas) eparhiju. 1910. gadā, kad Agafangels atvadījās no Vidzemes guberņas galvenās pilsētas, nākamais Latvijas prezidents Gustavs Zemgals visu latviešu vārdā nosauca viņu par „sargeņģeli un vareno aizstāvi”. Kādu tad piemiņu Agafangels atstāja par sevi rīdzinieku atmiņā?…

 

Jaunā Valdnieka «brīnumi»

Visaugstisvētītais Agafangels ( pasaulīgais vārds — Aleksandrs Preobraženskis) tika iecelts par Rīgas un Mītavas bīskapu 1897. gadā un uzreiz sāka ieviest „zinātnes un tehnikas sasniegumus” Rīgas Katedrālē. Viņa laikos Katedrāli sāka apgaismot ar elektrību, bet svētkos rīkot iluminācijas. Tolaik tas bija ārkārtīgi svarīgi. Krievu tautības rīdzinieki bija dievticīgi ļaudis, regulāri apmeklēja dievnamus. Bet, piemēram, Lieldienās pilsētā nebija viegli sameklēt krievu, kurš būtu palicis mājās dievkalpojuma laikā. Lieldienu svinību dienās Kristus Piedzimšanas katedrālē ielaida tikai tos, kuriem bija iepriekš izsniegtas biļetes. Toties jebkurš cits varēja Visas nakts dievkalpojuma laikā stāvēt pie dievnama un noklausīties Dievišķo liturģiju, kas skanēja no dievnama… Patlaban iluminācija nevienā izbrīnu neizsauc, bet 19. gadsimta beigās elektriskais apgaismojums vēl bija neredzēta lieta, un iluminētā Katedrāle likās kā brīnums, kas radīja svētku noskaņojumu, un tam apkārt pulcējās simtiem ticīgo…

1901. gadā kādā no jaukajām vasaras dienām rīdzinieki vēroja vēl vienu neredzētu brīnumu – tiem laikiem pavisam neparastu tramvaju. Tolaik jau daudzus gadus Rīgā bija tramvaja sliedes un spēcīgi zirgi sekmīgi vilka pa tām vagonus. Bet šis tramvajs pārvietojās pats, bez zirgu vilkmes! Un dūmi no skursteņa, kā lokomotīvei, šim transporta līdzeklim nenāca. Paša skursteņa arī nebija. Pilsētnieki nespēja saprast, kāds neredzams spēks ļauj vagonam lielā ātrumā pārvietoties, un nolēma turēties no tā pēc iespējas tālāk. Viņi nezināja, ka pirmais pasažieris, kas devās pirmā Rīgas elektriskā tramvaja reisā, bija „elektriskais arhibīskaps” Agafangels. Tā viņu dēvēja tautā.

Gudrais dvēseļu gans visādi atbalstīja progresu. Tolaik Rīga strauji attīstījās. Tika būvētas jaunas rūpnīcas, kuras no ārpuses līdzinājās pilīm. Tika ievesti zinātniski tehniskā progresa sasniegumi. Metropolīts deva norādījumu uzstādīt arhibīskapa namā tālruni, personīgi svētīja jaunos uzņēmumus, tādus, kā slavenā elektrotehniskā rūpnīca „Unions”.

Pirms simts gadiem Rīga bija liels industriālais centrs ne tikai pēc Krievijas Impērijas, bet arī Rietumeiropas mērauklām. Rīgas pamatiedzīvotāji bija, tā teikt, lietas kursā attiecībā par visiem jaunievedumiem. Toties no Krievijas „migranta”, turklāt tāda, kas nebija dzimis Pēterburgā vai Maskavā, bet kādā Krievijas Nemelnzemes joslas sādžā, šādu interesi par tehnikas progresu neviens nebija sagaidījis.

 

Pie tējas tasītes kopā ar bīskapu

Trīs gadus pirms Visaugstisvētītā Agafangela ierašanās Rīgā pilsētā tika dibināta lēto tautas ēdnīcu un tējnīcu biedrība. Šīs biedrības mērķis bija ne tikai nodrošināt strādājošos ar lētām pusdienām un vakariņām. Biedrības organizētāji izdeva brošūru, kurā bija rakstīts: «Tautas ēdnīcas un tējnīcas sekmē to … ka ļaudis neiet uz krogiem». Tējnīcās tika rīkotas lekcijas, teatralizētas izrādes. Ierasties šeit neuzskatīja par negodu arī bīskaps Agafangels. Gan tēju padzert, gan ar ļaudīm aprunāties, gan bezmaksas lekciju noturēt. Ar darbaļaudīm Rīgas un Mītavas bīskaps runāt prata. Jo pats viņš izcēlās no zemākām aprindām.  Viņa tēvam, lauku mācītajam, bija seši bērni. Sādžas iemītnieki nebija turīgi, draudzes ienākumi visai niecīgi. Lai izdzīvotu, tēvs kopā ar bērniem gan zemi ara, gan sakņu dārzā strādāja kā vienkāršs zemnieks. Viņa dēls Aleksandrs savu karjeru Baznīcā veidoja pats ar savu prātu. Kā Garīgā semināra labākais audzēknis, viņš ieguva tiesības mācīties Garīgajā Akadēmijā, aizstāvēja disertāciju, pasniedza latīņu valodu Rjazaņas guberņas Garīgā seminārā, bija Irkutskas semināra rektors, nodarbojās ar misionāra darbu Sibīrijā … Rīgā jaunieceltais pareizticīgo bīskaps, pirmām kārtām, parādīja sevi kā izglītības veicinātājs. Ar viņa līdzdalību Latvijā un Igaunijā tika atklātas 30 jaunas baznīcas draudžu skolas, Kristus Piedzimšanas katedrāles paspārnē arhibīskaps izveidoja tautas bibliotēku. Viņš arī dibināja pareizticīgo reliģiski izglītojošo biedrību (pateicoties tās darbībai viņš arī rīkoja sarunas Rīgas tējnīcās).

Arhibīskaps nekad nejauca savu kabatu ar Baznīcas kasi. Vasarnīcu Jūrmalā uzcēla pats par saviem līdzekļiem. Kaut gan viņam bija tiesības izmantot arī Baznīcas kases līdzekļus.

Pēc tautības būdams krievs un Krievijas patriots, cienīdams visu krievisko, Agafangels  tanī pat laikā bija arī internacionālists. Viņš sāka izdot Baznīcas žurnālu latviešu valodā, deva rīkojumu Kristus Piedzimšanas katedrālē noturēt dievkalpojumus ne tikai krievu un latviešu, bet arī vācu valodā.

 

Tautas aizstāvis

Tagad – par galveno. 1904. gada maijā Agafangels tika iesvētīts arhibīskapa kārtā. Bet pēc pusgada Latvijā sākās asiņaina revolūcija. Ļoti bieži revolucionāri ņirgājās par mācītājiem, traucēja tiem noturēt dievkalpojumus. Daudzi muižnieki un muižu pārvaldnieki aizmuka uz pilsētu. Pareizticīgo mācītāji palika kopā ar savām draudzēm – viņi nejutās vainīgi kāda priekšā. Viņus neizbiedēja pat tas apstāklis, ka nezināmas personas nogalināja pašu vecāko Latvijas pareizticīgo mācītāju  un publicistu Jāni Līci – vienu no pirmajiem Rīgas Garīgā semināra absolventiem.

Agafangels deva mācītājiem rekomendācijas, lai tie cenšas pasargāt pareizticīgos no riskantas rīcības, bet varas pārstāvjus no represijām. Pasvītrosim, runa gāja ne tikai par nevainīgo cilvēku aizsardzību no varas pārstāvju soda akcijām, bet arī par to apžēlošanu, kuri piedalījās revolūcijā.

Un pareizticīgo mācītāji izpildīja Virsgana gribu. Bet pats arhibīskaps Agafangels neatlaidīgi lūdza par arestētajiem. Viņš panāca to, ka dažus atbrīvoja, bet citiem – atviegloja tiesas spriedumu. Vēlāk, pieminēdami Agafangelu, tieši šim apstāklim pievērsa uzmanību daudzi Latvijas inteliģences pārstāvji – tajos grūtajos laikos viņš kļuva par tautas aizstāvi. Jau neatkarīgās Latvijas laikos vietējais novadpētnieks Saharovs uzrakstīja, ka arhibīskapam gadījās aizstāvēt pat revolucionāru Pēteri Stučku. Agafangels centās panākt žēlastību visiem. Ne velti Saeimas deputāts, Latvijas Pareizticīgās Baznīcas vadītājs Jānis Pommers uzskatīja, ka Agafangelu „būtu jāpieskaita to pulkam, kuriem ir lieli nopelni latviešu tautas priekšā».

Rīgas un Mītavas arhibīskaps domāja gan par revolucionāru apžēlošanu, gan par palīdzības sniegšanu bērniem. Revolūcijas notikumu gaitā daudzas ģimenes nereti palika bez apgādnieka, bērni – bez tēva. Agafangels dibināja bāreņu patversmes, speciālu ēdnīcu mazturīgo bērniem, komiteju, kas sniegtu palīdzību pareizticīgo ģimenēm …

 

Sibīrijas trimdā

 1910. gadā Agafangels atstāja Rīgu un 1917. gadā viņš kļuva par Jaroslavļas un Rostovas metropolītu.  1922. gadā, kad pret Patriarhu Tihonu tika ierosināta krimināllieta, Krievijas Pareizticīgās Baznīcas vadītājs piedāvāja Agafangelam uz laiku kļūt par viņa aizvietotāju. Varbūt, tieši tas arī pievērsa varas pārstāvju uzmanību Jaroslavļas un Rostovas metropolītam.  Lielinieki rīkojās atbilstoši saviem uzskatiem, Agafangels – atbilstoši saviem. Kompromisiem ar bezdievīgo varu viņš nepiekrita.  Rezultātā 1923. gadā viņš tika izsūtīts trimdā uz Sibīriju.   Tolaik jaunizsūtītajam apritēja 69 gadi. Agafangels nodzīvoja Narimas novadā dažus gadus. Viņa veselība bija iedragāta. 1926. gadā Jaroslavļas un Rostovas metropolīts atgriezās savā eparhijā. Diemžēl pēc trimdā pavadītā laika viņš nodzīvoja tikai pāris gadus.

 

(no krievu valodas tulkoja Irēna Ase)

 

Komentāri


Осталось символов:  4124124