Galvenā lapa - Arhīvs - 2007


22.03.2007   PCTVL deputātu uzstāšanās, aizstāvot nepilsoņu tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās

 

Stenogramma. Sēdes vadītāja. Godātie kolēģi! Mēs turpināsim darbu ar likumprojektu izskatīšanu.

Kā nākamo mēs izskatīsim likumprojektu „Grozījumi Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā”. Otrais lasījums.

 

J. Pliners:

Cienījamais Prezidij! Godātie deputāti! „Saskaņas Centra” priekšlikumi piešķirt nepilsoņiem tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās un PCTVL priekšlikumi piešķirt visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās ir ne tikai ārkārtīgi aktuāli, bet arī pilnībā loģiski pamatoti. Es tikai uzskatīšu tos argumentus, kuri pamato mūsu pozīciju.

Pirmkārt, saskaņā ar Eiropā vispāratzīto viedokli ne tikai valsts pilsoņu, bet arī visu pastāvīgo iedzīvotāju piedalīšanās pašvaldību vēlēšanās ir pats svarīgākais to personu integrācijas sabiedriskajā dzīvē faktors, kuras nav valsts pilsoņi. Mūsu varas pārstāvji izplata viedokli, ka alternatīva nepilsoņu pielaišanai dalībai pašvaldību vēlēšanās ir viņu naturalizācija. Šis viedoklis ir vienīgi Latvijas produkts, kuram nav pieprasījuma jau 300 kilometru attālumā no Rīgas, lai kādā pusē mēs paskatītos. Igaunijā personas, kas nav šīs valsts pilsoņi, pašvaldību vēlēšanās piedalās jau kopš 1993.gada. Skandināvijas valstīs

ārvalstniekiem ir tiesības ne tikai balsot, bet arī izvirzīt vēlēšanās savu kandidatūru. Eiropas viedoklis šajā jautājumā ir skaidri izteikts veselā virknē dokumentu no kuriem citēšu tikai vienu – Eiropas Padomes Parlamentārās Asamblejas 2003.gada rekomendācija ar nosaukumu: „Imigrantu integrācijas politika Eiropas Padomes dalībvalstīs, kas ir adresēta Eiropas Padomes Ministru komitejai ar lūgumu aicināt visas dalībvalstis dot vēlēšanu tiesības imigrantiem, kuri dzīvo valstī vismaz trīs gadus”. Kā redzams, tas pilnībā saskan ar „Saskaņas Centrs” un PCTVL priekšlikumiem šajā jautājumā.

Otrkārt, ja Eiropas dokumentos runa ir par īstiem ārvalstniekiem, tad Latvijas nepilsoņus gan saskaņā ar Valsts prezidentes viedokli, gan Satversmes tiesas viedokli, par tādiem uzskatīt nevar. Nepilsoņi – tās ir personas ar īpašu statusu, kuru speciāli noteica Latvijas likumi un kuri dzīvoja Latvijā tajā brīdī, kad tika pasludināta neatkarība, piedalījās Augstākās padomes vēlēšanās, kas pasludināja valstisko neatkarību. Un 1991.gada 3.martā viņi piedalījās Tautas aptaujā „Par valstiski neatkarīgu un demokrātisku Latviju”. Lielākā daļa ārvalstnieku, kuri dzīvo Latvijā ar pastāvīgu uzturēšanās atļauju, arī pieder pie šīs kategorijas. Demonstratīva nevēlēšanās atgriezt šiem piekrāptajiem cilvēkiem kaut vai daļu politisko tiesību, liecina par to, ka Latvijas valsts pamatā ir klaji meli. Tāda valsts nevar normāli attīstīties. Un visas šīs valsts šodienas un nākotnes krīzes ir šo totālo melu, kas bija pirms 17 gadiem, tiešas, negatīvas sekas.

Treškārt. Naturalizācijas process Latvijā ir būtiski palēninājies un pēdējā ceturksnī iesniegto iesniegumu skaits atbilst līmenim, kāds bija pirms desmit gadiem.

Nu, un visbeidzot. Personas, kurām mēs pieprasām piešķirt tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās, ir godīgi nodokļu maksātāji. Liegt viņiem tiesības piedalīties to deputātu vēlēšanās, kuri nodarbojas ar nodokļu maksātāju finanšu līdzekļu sadali, tā ir atklāta laupīšana, kas principiāli neatšķiras no kabatzagļu rīcības.

Es aicinu atbalstīt jebkuru no priekšlikumiem, kas attiecas uz vēlētāju loka paplašināšanu, jo tas, kas notiek mūsu valstī, ir absurds un diskriminācija.

Paldies jums par uzmanību!

  

V. Buhvalovs:

Godātie kolēģi! Man gribētos atgādināt jums tikai par dažām rekomendācijām, kuras deva autoritatīvās starptautiskās organizācijas attiecībā par to, lai piešķirtu valsts pastāvīgajam iedzīvotājam tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās.

Vietējo un reģionālo varas institūciju 1998. gada kongresa rekomendācija „Par demokrātiju vietējā un reģionālajā līmenī Latvijā”. Saskaņā ar Eiropas pašvaldības hartas preambulā teikto un ņemot vērā, ka Latvijas iedzīvotāju lielākajai daļai, kuru skaits dažās pilsētās, piemēram, galvaspilsētā sasniedz apmēram 50% iedzīvotāju, nav politisko un pilsonisko tiesību. Uzskatām, ka ir svarīgi integrēt šos iedzīvotājus valsts demokrātiskajā sistēmā un vietējā demokrātijas pēc tam ievērojamās iespējas un rekomendē, lai Latvijas varas pārstāvji parlamentā un valdībā 

pievienodamies konvencijai „Par ārvalstnieku dalību vietējā līmeņa sabiedriskajā dzīvē” atzītu cilvēku tiesības balsot par jautājumiem, kas atrodas pašvaldību kompetencē.

Eiropas komisijas pret rasismu un neiecietību otrais ziņojums par Latviju. Nepilsoņiem nav tiesību vēlēt, kandidēt un tikt ievēlētiem gan parlamentā, gan municipālajās vēlēšanās. Ņemot vērā to apstākli, ka lielākā daļa nepilsoņu ir nodzīvojuši valstī dzīves lielāko daļu vai arī visu mūžu, mēs rekomendējam Latvijas varas institūcijām piešķirt nepilsoņiem tiesības vēlēt un tikt ievēlētiem municipālajās vēlēšanās.

ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas 2003.gadā noslēguma ziņojums. Komiteja uzskata par tiesisku politisku tiesību piešķiršanu tikai pilsoņiem, taču, ņemot vērā to, ka lielākā daļa nepilsoņu ir dzīvojuši Latvijā ilgus gadus, pat visu savu mūžu, komiteja stingri iesaka dalībvalstīs sekmēt integrācijas procesu, dodot iespēju piedalīties vietējo pašvaldību vēlēšanās visiem tiem nepilsoņiem, kas ilgu laiku ir bijuši pastāvīgie iedzīvotāji.

ANO Cilvēktiesību komitejas 2003. gada noslēguma ziņojums. Attiecībā uz nepilsoņu statusu komiteja ņem vērā valdības politiku, lai veicinātu sabiedrības integrāciju naturalizācijas ceļā. Tomēr komiteju uztrauc lielais nepilsoņu īpatsvars dalībvalstī, kuri, saskaņā ar likumu, netiek uzskatīti ne kā ārvalstnieki, ne bezvalstnieki, bet gan kā atsevišķas kategorijas personas, kurām ir ilgstošas un noturīgas saiknes ar Latviju, kuri daudzos aspektos ir pielīdzināti pilsoņiem, bet citos aspektos tiem nav visu tiesību, ko paredz pilsonības esamība.

Dalībvalstij būtu jānovērš situācijas turpināšanās, ka ievērojama iedzīvotāju daļa tiek klasificēta kā nepilsoņi.

Kā pagaidu pasākumu dalībvalstij vajadzētu veicināt integrācijas procesu, ļaujot nepilsoņiem, kuri jau ilgu laiku ir pastāvīgie Latvijas iedzīvotāji, piedalīties vietējo pašvaldību vēlēšanās un samazināt pārējo uz nepilsoņiem attiecināto ierobežojumu skaitu, lai veicinātu nepilsoņu līdzdalību Latvijas sabiedriskajā dzīvē.

EDSO Parlamentārās asamblejas 2004.gada rezolūcija par situāciju ar nacionālajām minoritātēm Latvijā un Igaunijā. Asambleja uzstājīgi rekomendē Latvijas varas institūcijām radīt apstākļus personu bez pilsonības dalībai valsts politiskajā dzīvē, proti, piešķirt tiem tiesības balsot vietējās vēlēšanās.

Manuprāt, vairāk nekā pietiekami, lai saprastu, ka tie, kas nevēlas pielaist nepilsoņus balsošanai pašvaldības vēlēšanās, ir nonākuši absolūtā starptautiskā izolācijā. Piedāvāju kolēģiem atgriezt Latviju civilizētajā pasaulē un balsot „par”.

 

M. Mitrofanovs:

Cienījamie kolēģi! Runājot šodien par nepilsoņu tiesībām piedalīties vietējās vēlēšanās, manuprāt, ir vietā pastāstīt par dažiem momentiem no savas pieredzes.

Pirms gada es strādāju Briselē atrodoties tur sešu mēnešu ilgā komandējumā. Un uz šo laiku es biju reģistrēts vietējā pašvaldībā. Mans darbs Briselē tuvinājās beigām, kad es pēkšņi saņēmu vēstuli no savas pašvaldības franču un nīderlandiešu valodās ar lūgumu apliecināt savu piedalīšanos vietējās vēlēšanās. Uz vēstuli es toreiz neatbildēju, jo gatavojos atstāt šo viesmīlīgo valsti. Bet pēc nedēļas jauns pārsteigums. Tā pati vēstule, bet jau rakstīta angliski. Vēlēšanu komisija bija nolēmusi, ka man kā ārzemniekam būtu vieglāk saprast angliski, ka viņi mani tomēr neatlaidīgi ielūdz vēlēt pašvaldību. Bija tāda sajūta, ka nākošreiz  es saņemšu to pašu ielūgumu latviešu valodā un tādus ielūgumus bija saņēmuši ne tikai tādi kā es, Eiropas Savienības pilsoņi, bet visi Beļģijā legāli dzīvojošie ārzemnieki.

Acīmredzami Beļģijas valsts dara visu, lai pietuvinātu atbraucējus pēc iespējas ciešāk savai sabiedrībai. Un katrs cilvēks, neatkarīgi no savas izcelsmes tiek uzsvērts kā nācijas potenciālais resurss, kā valsts bagātība.

Otrais piemērs. 2005.gada rudenī es apciemoju mūsu partnerus no Igaunijas krievu partijas, laikā, kad mūsu kaimiņvalsts tuvinājās pašvaldību vēlēšanām. Mani draugi mani brīdināja, ka tiek organizēta vizīte pie ļoti ietekmīga sabiedrības līdera, no kura atkarīgs vēlēšanu rezultāts Narvas pilsētā. Es mēģināju uzminēt, kas tas varētu būt par vietējo vēlētāju garīgo līderi. Varbūt priesteris? Varbūt kāds represētais disidents? Vai sliktākā gadījumā televīzijas īpašnieks? Mans izbrīns bija liels, kad uzzināju, ka šis cilvēks ir Krievijas Federācijas pilsoņu biedrības Igaunijā priekšsēdētājs. Narvas pilsētā viena trešdaļa iedzīvotāju ir Igaunijas pilsoņi, otra trešdaļa – Igaunijas nepilsoņi un trešā trešdaļa ir Krievijas pilsoņi, kuri pastāvīgi dzīvo Igaunijā. Un visiem ir tiesības vēlēt. Igaunijas valsts nebaidās no saviem iedzīvotājiem un neredz neko sliktu vai neparastu kā uz vēlēšanu iznākumu ietekmē kaimiņvalsts pilsoņu asociācijas līderis.

Trešais moments. Janvārī mēs apciemojām mūsu partnerus no Lietuvas krievu partnerus pirms viņu vietējām vēlēšanām. Lietuvas galvaspilsētas mērs ir apmeklējis krievu folkloras svētkus un krieviski uzrunāja tūkstošus pasākumu dalībniekus. Bet vēl vairāk mani izbrīna fakts, ka Lietuvā ārzemniekiem ir piešķirtas tiesības ne tikai vēlēt, bet arī kandidēt vēlēšanās un kļūt par pašvaldības deputātiem. Tā ir arī pavisam cita attieksme pret cilvēkiem, nekā ir pieņemta pie mums Latvijā. Jā, esmu gatavs saņemt garlaicīgu un dežūratbildi uz maniem stāstiem par citām valstīm. Re, Latvijai ir savs ceļš, sava vēsture un savi risinājumi arī nepilsoņu tiesību jomā. Es nepieņemu šo atbildi jo mēs ar prieku un bez garām šaubām pārņemam no citām valstīm visādas tehnoloģijas gan industrijā, gan tirdzniecībā, gan valsts pārvaldē. Bet cilvēcisko attieksmi pret līdzcilvēkiem mēs pārņemt no pasaules neprotam un negribam. Šeit Latvijai ir savs ceļš. Un ticiet man, tas izklausās visai dīvaini, kad Latvijas valdošās koalīcijas politiķi vai diplomāti skaidro saviem kolēģiem Eiropas Savienības institūcijas, kāpēc pie šā nepilsoņu lielā skaitļa Latvijas valsts atteicās piešķirt šai iedzīvotāju kategorijai tiesības vēlēt pašvaldības? Latvijas oficiālais skaidrojums ir šāds – lai nepilsoņiem nesamazinātos motivācija naturalizēties. Ja citas valsts sabiedrība ir ieinteresēta, lai iesaistītu pēc iespējas vairāk cilvēku sabiedriskajā dzīvē un valsts pārvaldē, tad pie mums nepilsoņu tiesību ierobežojumi ir pasludināti par galveno instrumentu naturalizācijas veicināšanai. Mēs turpinām ierobežot nepilsoņu tiesības, gaidot, ka viņi no tā spiediena ar katru gadu kļūs daudz lojālāki valstij. Tā ir muļķība. Es dzīvoju vidē, kur puse no maniem draugiem un radiniekiem ir Latvijas nepilsoņi. Neesmu redzējis nevienu cilvēku, kurš pamatoja savu lēmumu naturalizēties ar vēlmi vēlēt pašvaldību. Visbiežāk lēmums kļūt par pilsoni ir pamatots ar vispārēju nostāju, ka Latvija ir mana valsts un man jākļūst par savas zemes pilsoni.

Mums nav ilūziju, ka šodien valdošās partijas atbalstīs šos ierosinājumus, bet ir tomēr tāda cerība, ka vismaz Pirmās partijas deputāti atbalstīs mūsu priekšlikumus, jo nesen partijas līderis Šlesera kungs izmainīja savu nostāju šajā jautājumā. Lūdzu balsot ar izpratni! Paldies.

 

V. Buzajevs:

Godātie kolēģi! Man gribētos minēt dažus skaitļus, kas pārliecinoši apstiprina mūsu taisnību, pierāda nepieciešamību ļaut visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Visi šie skaitļi ir ņemti no oficiālām statistiskām atskaitēm. Pirmkārt, par balsstiesīgā vecuma personu skaitu, kuriem pretdabiskā kārtā ir atteikties piedalīties vēlēšanās. 2006. gada 1. janvārī Latvijā bija 418 440 nepilsoņu un ārvalstnieku. Lielākā daļa no tiem jeb 92 procenti – tās ir personas, kurām ir oficiālais Latvijas nepilsoņu statuss. Tātad personas, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā ne mazāk kā 17 gadus, bet parasti visu mūžu. Gandrīz puse no tiem ieceļojusi Latvijā tieši no dzemdību nama. Tad lūk! Šīs personas, kurām ir liegtas balsstiesības, sastāda gandrīz ceturto daļu no Latvijā dzīvojošiem pilsoņiem. Ja minētu tikai balsstiesīgā vecuma personas, tad to ir 47 procenti no pilsoņu skaita, kuri pēdējā reizē vēlējās piedalīties pašvaldību vēlēšanās.

Šie dati liek domāt par to, ka šāda veidā ievēlētās pašvaldības par leģitīmām varētu atzīt tikai vergturu iekārta Atēnās. Bet sešās Latvijas pilsētās, izņemot Rēzekni, situācija izskatās vēl šaušalīgāka. Šajās pilsētās balsstiesīgā vecuma personu daļa, kuras mākslīgi nav pielaistas vēlēšanām, pārsniedz 30 procentus no pilsoņu skaita. Rīgā un Liepājā šis rādītājs ir gandrīz 50 procentu.

Ja skaita, izejot no pilsoņu skaita, kas piedalījās vēlēšanās, tad Jelgavā to ir 70 procenti, Ventspilī – 84, Rīgā – 89, bet Liepājā – 95 procenti. Tādēļ šo četru pilsētu pašvaldības ir gandrīz tikpat leģitīmas kā „Trešā reiha” laiku vācu komandantūras šajās pilsētās.

Dāmas un kungi! Šai sakarā gribētos jums atgādināt Eiropas Parlamenta rezolūciju par Eiropas Komisijas visaptverošo monitoringa ziņojumu par Latvijas gatavību dalībai Eiropas Savienībā: „Eiropas Parlaments izsaka gandarījumu par naturalizācijas tempu pieaugumu 2003.gadā, kaut gan naturalizācijas process vēl joprojām paliek visai lēns. Parlaments aicina Latviju virzīt uz priekšu šo procesu un piedāvā Latvijai paredzēt piešķirt nepilsoņiem iespēju piedalīties vietējo pašvaldību vēlēšanās.” Kā tas skaidri jaušams no citāta, jautājums par iespējas piešķiršanu piedalīties pašvaldību vēlēšanās ir tieši saistīts ar naturalizācijas tempiem.

Gribētos atgādināt, ka patlaban kopš 2003.gada, kad Eiropas Parlaments uzskatīja, ka naturalizācijas process vēl joprojām paliek visai lēns, iesniegumu iesniegšanas tempi ir kritušies tieši sešas reizes. Pēdējo triju mēnešu laikā tika iesniegti tikai 1074 iesniegumi, bet 2004. gada analoģiskā periodā – 6184. Mazāk nekā patlaban iesniegumu bija tikai 1996. un 1997. gadā – naturalizācijas procesa pašā sākumā. Nav grūti aprēķināt, ka tādos tempos jūs naturalizēsiet nepilsoņus ne mazāk kā simts gadus.

Dāmas un kungi! Ticiet man, ka visi šie iznīcinošie cipari, kā arī jūsu šodienas balsošanas rezultāti nekavējoties tiks nodoti Eiropas Parlamenta rīcībā, lai Eiropa beidzot saprot, kādu aparteīda perēkli viņa pie sevis ir pieņēmusi. Strasbūrai un Briselei ir gan spēki, gan līdzekļi, lai tālās Eiropas nomales valsts parlamentāriešus piespiestu ar purnu pret galdu. Bet pamatojuma, lai piemērotu šo procedūru, ir vairāk, nekā tas nepieciešams.

Tādēļ es rīkojos kā policists, kas aicina demonstrantus izklīst pirms tam, kad viņš pielietos spēku.

Es aicinu jūs brīvprātīgi nobalsot par frakcijas PCTVL un „Saskaņas Centrs” priekšlikumiem!

Paldies.

 

N. Kabanovs:

Cienījamie kolēģi! Es nesaprotu, kāpēc mūs nosauc par kreisajiem vai par sarkanajiem. Es, atšķirībā no Tabūna kunga, nekad nebiju PSKP biedrs.

Man šķiet, ka mēs esam ne kreisie. Mēs esam krievi un tas ir diezgan nopietnāk. Bet tomēr es nesaprotu, kāpēc ir bailes no krieviem, kas balso par pašvaldībām. Piemēram, Daugavpilī, kas ir mērs? Strodes kundze. Viņu taču ievēlēja slāvi… slāvu pilsoņi, kas tagad ir pārsvarā balsotāji Daugavpilī. Man šķiet, ka vajag padomāt Pirmajai partijai, cik nopietni jūs atbalstāt sava līdera Šlesera kunga teikto par to, ka jāpiešķir nepilsoņiem pašvaldības vēlēšanu tiesības. Vai tas ir tikai tā saucamais PR, vai tas ir nopietni? Man šķiet, ka tagad balsojums parādīs, cik nopietni Pirmā partija tur savu vārdu. Paldies par uzmanību.

Debatēs runās deputāts Vladimirs Buzajevs.

 

V. Buzajevs: Cienījamais Prezidij! Godātie kolēģi! PCTVL prasība – piešķirt pastāvīgajiem iedzīvotājiem ne tikai tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās, bet arī izvirzīt savas kandidatūras, nebūt nav pārmērīgi. Piecu gadu uzturēšanās stāžs kandidātam – ar to pilnīgi pietiek. Vismaz tāda ir Skandināvijas valstu pieredze šajā jomā.

Nevajadzētu arī aizmirst, ka mēs esam pievienojušies Eiropas Savienībai un pie mums par kandidātiem pašvaldību vēlēšanās var būt arī īsti ārvalstnieki. Pieņemsim teorētiski, Spānijas pilsonis, kas nodzīvojis Latvijā pusgadu, var kļūt par Rīgas mēru.

Toties šādas tiesības diemžēl ir liegtas vairāk nekā 400 000 Latvijas nepilsoņiem, kuru minimālais Latvijā nodzīvoto gadu stāžs nākamajās pašvaldību vēlēšanās sastādījis jau 19 gadus, bet faktiskais stāžs, izņemot tos, kuri ir dzimuši Latvijā, jau šodien pārsniedz 30 gadus.

Latvijā dzimusi ir gandrīz puse nepilsoņu un tas, ka viņiem nav iespēju balotēties pašvaldību vēlēšanās, to pašvaldību teritorijās, kur viņi ir dzimuši, tas ir idiotisma kalngals!

Kas attiecas uz integrētības pakāpi Latvijas sabiedrībā un latviešu valodas prasmes pakāpi, tad es varu nosaukt vismaz divus Rīgā dzimušus nepilsoņus, kuri pēc abiem šiem rādītājiem nebūt neatpaliek no Artura Krišjāņa Kariņa kunga, no Kažociņa kunga un no Vairas Vīķes-Freibergas kundzes. Tas ir Latvijas Mākslas akadēmijas absolvents un Rīgas mēra kandidāts no PCTVL pagājušajās vēlēšanās Jurijs Petropavlosvkis. Diemžēl šis izcilais cilvēks, kas spīdoši strādāja iepriekšējā sasaukuma Rīgas pašvaldības komisijās, tika izsvītrots no naturalizējamo saraksta ar Ministru kabineta speciālo lēmumu. Nu un arī mana vecākā meita, ātrās palīdzības ārsta palīdze, kas drīzumā absolvēs Latvijas Medicīnas universitāti. Viņa principiāli neatzīst naturalizācijas procedūru, uzskatīdama to par klasi pazemojošu, liekulīgu un idiotisku.

PCTVL izdeva un izplata angļu valodā grāmatu „Pēdējie aukstā kara gūstekņi”. Tajā ir 30 Latvijas nepilsoņu biogrāfijas, kuri pēc savām intelektuālajām un lietišķajām dotībām ir cienīgi kļūt par 30 Latvijas lielāko pilsētu mēriem. Katram no tiem gan Birks, gan Sesks un Rāviņš nederētu pat par mācekļiem. Ja jebkurš no šiem 30 būtu šodien par Rīgas mēru, tad nebūtu sabiedriskā transporta pakalpojumu apmaksas palielināšana pusotras reizes vai dzīvokļu uzturēšanas pakalpojumu – uz 70 procentiem.

Par rasismu ir jāmaksā, cienījamie Latvijas balsstiesīgie iedzīvotāji! Un, lūk, arī starptautiska rekomendācija – Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību slēdziens: rekomendējam Latvijas varas institūcijām piešķirt nepilsoņiem tiesības vēlēt un tikt ievēlētiem municipālajās vēlēšanās.

Šeit šīs rekomendācijas ir manās rokās. Diemžēl Prezidijs atsakās nokopēt šīs rekomendācijas un nodot katram deputātam. Padomju laika cenzūra, cienījamie kolēģi! Un kas ir cenzūrēts, interesanti? ANO rekomendācijas, EDSO rekomendācijas un Eiropas Parlamenta rekomendācijas. Tas, cienījamās dāmas un kungi, ir starptautiskais skandāls! Un jūs, cienījamie kolēģi, pie kādas partijas arī jūs šodien neesat, jūs esat īsti komunisti!

Lūdzu, jums… ir dāvanas, ko negribējāt dot katram deputātam! Kauns!

(Troksnis zālē.)

 

 

Sēdes vadītāja. Debates turpina deputāts Vladimirs Buzajevs.

 

V. Buzajevs:

Cienījamie kolēģi, ja vēlaties, es minēšu vienu principiāli jaunu argumentu par to, lai no likuma tiktu izsvītroti novecojušie politiskie ierobežojumi, kā arī drausmīgie vārdi – PSKP, Latvijas PSR, Darbaļaužu internacionālā fronte, Darba kolektīvu apvienotā padome, un tā tālāk. Tie ir tie vārdi, ar kuriem jūs acīmredzot no šūpuļa iebaidījāt savus mazbērnus. Jūs vēl to argumentu neesiet dzirdējuši, kaut gan ar katru gadu tas kļūst arvien pārliecinošāks.

Tad, lūk, vidējais kandidātu vecums pagājušajās pašvaldību vēlēšanās bija 47 gadi. 2009. gadā pašvaldību vēlēšanās vidējais kandidātu dzimšanas datums būs 1962. gads. Tātad viņi būs dzimuši jau 13 gadus pēc 1949. gada masu izsūtīšanas, kad kompartija vēl varēja uzstādīt nopietnas pretenzijas. Bet tiem, kas patiešām bija atbildīgi par šiem izsūtīšanām, 1949. gadā bija ne mazāk par 30 gadiem. Cik tad viņiem apritēt 2009. gadā? Pareizi – 90 gadi. Bet pagājušajās pašvaldību vēlēšanās pašam vecākajam kandidātam bija 80 gadi. Bet atgriezīsimies pie mūsu nākamā vidējā kandidāta, kas dzimis 1962. gadā. 1991. gadā Interfrontes, Vislatvijas glābšanas komitejas un pārējo tamlīdzīgo šausmu laikos viņam vēl nebija apritējuši 30 gadi. Pats sliktākais, uz ko bija spējīgs šis jaunais cilvēks, nedomādams izpildīt vecākā biedra norādījumus. 2009. gadā mēs atzīmēsim 19. gadskārtu kopš neatkarības pasludināšanas, 5. – atrašanās Eiropas Savienībā gadskārtu un sešus gadus kopš atrodamies NATO. Bet mūsu likumu teksti, kā iepriekš, ir pārpildīti ar apzīmējumiem, kas ir nesaprotami mūsdienu skolniekiem. It kā mēs joprojām esam 15. PSRS brālīgā republika.

Cienījamās dāmas un kungi! Vai tad jūs ar savu fanātisko pieturēšanos pie sen neeksistējošas valsts terminoloģijas nebaidītos kļūt par izsmieklu visas Eiropas acīs un pašu vēlētāju acīs? Dzīve virzās uz priekšu, bet jūs, kā iepriekš, esat palikuši uz 1991. gada butaforiskajām barikādēm.

Lūk, vēl viens arguments. Bijušais komunists var balotēties Eiropas Parlamentā, bet nevar kļūt pat par paša vājākā pagasta deputātu. Kur tad loģika, kungi? Ja jūs šis arguments nav pārliecinājis, tad minēšu jums citātus no Krimināllikuma. 56.pants: „Kriminālatbildības noilgums”: „Personu nevar saukt pie kriminālatbildības, ja no dienas, kad tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, pagājis šāds laiks: 10 gadi – no smaga nozieguma izdarīšanas dienas vai 15 gadi – no sevišķi smaga nozieguma izdarīšanas dienas, ieņemot noziegumu, par kuru saskaņā ar likumu var piespriest nāvessodu vai mūža ieslodzījumu.”

15 gadi no 2009. gada – tas ir 1994. gads. Nekādas PSKP tad vairs nebija. Varbūt, jūsuprāt, darbība PSKP no 1991. gada 13. janvāra līdz 19. augustam pelna nāvessodu vai mūža ieslodzījumu?

Dāmas un kungi no Saeimas vairākuma! Neuzvedieties kā pēdējie idioti un nelgas! Balsojiet par PCTVL un „Saskaņas Centra” frakciju priekšlikumiem!

 

Sēdes vadītāja. Debates slēdzu. Lūdzu zvanu! Balsosim par 8. priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 21, pret – 58, neviens neatturas. Priekšlikums noraidīts.

 

Komentāri


Осталось символов:  4124124