Galvenā lapa - Arhīvs - 2007


01.02.2007   Deputāta Buzajeva runa, apspriežot PCTVL grozījumu Valsts valodas likumā

Cienījamais Prezidij! Cienījamās dāmas un kungi!

 

Mūsu valsti patiesi var nosaukt par paradoksu valsti. Kā piemēru, ņemsim teritorijas lieluma ziņā otro reģionu, kas aizņem ceturto daļu no Latvijas teritorijas un saņem jūtami mazāk līdzekļu savai attīstībai, nekā citi. Tautai, kas deva nosaukumu šim reģionam, bija tiesības reģistrēt pasēs savu tautību tikai baismīgajos okupācijas laikos. Nu, bet savu pilsonību mantojušie Latvijas pilsoņi, kuri dzīvo Latgalē, savā starpā sarunājas pārsvarā tajā valodā, kas oficiāli ir atzīta par svešvalodu. Vēl vairāk, šajā pašā svešvalodā savstarpēji sazinās un arī turpmāk sarunāsies valsts galvaspilsētas iedzīvotāju divas trešdaļas. Tā, lūk, runā un runā, neskatoties uz to, ka nesen vairāk nekā uz pusi samazināja šajā svešvalodā bērniem pasniedzamo mācību priekšmetu skaitu vidusskolā. 

Acīmredzami, kā par kompensāciju visam tam, likums aizstāv to valodu, kurā Latvijā neviens nerunā!

Dāmas un kungi! Es domāju, ka Jūs jau sapratāt, ka runa iet par Valsts valodas likuma 5. pantu, kurā visas valodas, izņemot latviešu un līvu, pretdabiskā kārtā tiek pasludinātas par svešvalodām. Ar tādu likumu, un ar tādu valodu pielietošanas praksi par sabiedrības integrāciju nevar būt ne runas! Visa integrācija neizplatās tālāk par tāda paša nosaukuma sekretariāta ēkas sienām.  

Tādēļ tieši šajā pantā mēs arī piedāvājam izdarīt visai vienkāršu grozījumu, proti: Teritorijās, kuras tradicionāli vai lielā skaitā apdzīvo personas, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, šo nacionālo minoritāšu valodu lietošanu regulē īpašs likums. Visai nenoteikto formulējumu «kuras tradicionāli vai lielā skaitā» mēs speciāli  aizguvām no Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību. Speciāli, lai kārtējo reizi atgādināt, ka pēc desmitgadīgās novilcināšanās un ar daudzējādām atrunām ratificētā Konvencija – ir tīra fikcija. To labi saprot arī Eiropas Padomē. Mūsu uzdevums – vēlreiz atgādināt Eiropas cilvēktiesības aizstāvošajām struktūrām par šo neapstrīdamo faktu.

Derētu atzīmēt, ka pati Konvencija nebūt nedod nacionālajām minoritātēm kaut kādas īpašas privilēģijas.  Tā dod tikai minimālās garantijas pret asimilāciju, un varētu būt sekmīgi piemērota attiecībā pret nejauši izdzīvojušajiem līviem, bet nevis pret Veras Muhinas un Mstislava Keldiša pēcnācējiem. Bet pat šis minimums ir nepieejams Latvijas krieviem!

Kad es 2000. gada Lieldienu rītā sēdēju iespundēts dzelzs būrī, jo biju aizturēts par parakstu vākšanu zem prasības ratificēt Konvenciju bez atrunām, un arī tad, kad es divreiz par to pašu biju stājies tiesas priekšā, es ticēju, ka šī brēcošā netaisnība tiks ātri novērsta.

Bet labāk par vēlu, nekā nekad! Es ceru, ka vismaz mani bērni dzimtajā Rīgā varēs sarunāties ar pašvaldības ierēdņiem krievu valodā. Ka mani mazbērni iegūs izglītību krievu valodā bez jebkādām procentuālām attiecībām, kas ir izzīstas no pirksta!

Rīga nav Parīze. Krievi nav līvi! Visus nav iespējams asimilēt! 

Komentāri


Осталось символов:  4124124