Galvenā lapa - Arhīvs - 2007


18.01.2007   Deputāta Vladimira Buzajeva runa, apspriežot TB/LNNK priekšlikumu krimināli sodīt par publisku okupācijas fakta noliegšanu

Cienījamie kungi tēvzemieši!

Doma, ka par kādas idejas publisko noliegšanu būtu krimināli jāsoda, nebūt nav jauna. Vismaz personām, kuras izauga padomju režīma laikos. Varētu droši apgalvot, ka pati šī likumprojekta idejas parādīšanās autoru smadzenēs liecina, ka okupācijas seku paliekas, kuru autori piedzīvoja brieduma gados, spilgti izpaužas viņos. Ne velti „Tēvzemes” frakciju vada bijušais marksisma-ļeņinisma pasniedzējs.

Pati par sevi doma, ka par fakta noliegšanu būtu krimināli jāsoda, liecina par to, ka tas nav fakts. Ne jau visi cilvēki uzskata, ka 1940. gadā Latvija bija okupēta. Daži līdz pat šim brīdim ir pārliecināti, ka toreiz notika sociālistiskā revolūcija. Tāpat kā šodien zālē klātesošie ir pārliecināti, ka Latvijas karaspēks atrodas Irākā, īstenojot tur atbrīvošanas misiju.

Nesen tika atklāti slepenie arhīvi, kas skaidri liecina, ka PSRS sabiedrotie Antihitleriskajā koalīcijā uzskatīja notikušo vienkārši par Krievijas Impērijas atjaunošanu tās vēsturiskajās dabiskās robežās. Tātad pirmie, kuriem saskaņā ar apspriežamo likumprojektu ir jāpiespriež trīs gadus cietumsoda, būtu Čērčills un Rūzvelts. Cienījama doma tām personām, kas noliedz Nirnbergas tribunāla sprieduma taisnīgumu.

Kas attiecas uz PCTVL, tad mēs pieturamies pie termina „aneksija”. Nebija nedz kara darbību, nedz militārās administrācijas. Kompartijas vārdā republiku vadīja latviešu izcelsmes cilvēki. Vai tā nav tiesa, biedri Brigmani?

„Okupācijas” visspilgtākās sekas ir latviešu kultūras uzplaukums pagājušā gadsimta septiņdesmitajos-astoņdesmitajos gados. Tagad to nav iespējams atgriezt, pat krasi paaugstinot algas ierēdņiem, kuri sēž „Trīs Brāļu” aģentūrā. Kaimiņvalstī Igaunijā par okupācijas režīma pēdējo iespaidīgāko jaunceltni bija tieši visai lepnā Nacionālās bibliotēkas ēka. Bet mēs, ja okupanti noturētos šeit vēl kādus piecus gadus, tagad mierīgi braukātu pa Rīgu ar metro un netērētu laiku un nervus bezgalīgajos sastrēgumos.  

1914. gadā Baltijas Vagonbūves rūpnīca izlaida tik pat daudz vagonu, cik Rīgas Vagonbūves rūpnīca 1989. gadā. Līdz laikam, kamēr jaunie pseido speciālisti, kuri perfekti pārvaldīja latviešu valodu, šo rūpnīcu nesagrāva. Bet mans tēvs, kurš būdams jaunais speciālists, 1947. gadā atbrauca šo rūpnīcu atjaunot, redzēja, kā riteņu pārus ar rokām cēla uz montāžas galda.

1940. gadā visi Latvijas pilsoņi kļuva par PSRS pilsoņiem. Bet šodien ceturtajai daļai rīdzinieku nav tiesību piedalīties Rīgas domes vēlēšanās. Tieši tādēļ, un tieši tagad Rīgu var uzskatīt par okupētu pilsētu!

Dāmas un kungi!

Uzskatīšu par lielu godu, ja tieši es būšu pirmais, kas tiks sodīts saskaņā ar apspriežamo likumprojektu, ja tas tomēr tiks pieņemts un iegūs likuma spēku.

Komentāri


Осталось символов:  4124124