Galvenā lapa - Arhīvs - 2006


26.10.2006   Inženiera Eduarda Totlēbena “turku gambīts”

 



 

19. gadsimtā Latvijas lielākā pilsēta ne reizi nebija aplenkta. Tomēr Rīgas nocietinājumu konstrukcija ietekmēja viena no lielākajiem 19. gadsimta otrās puses kara gaitu. Bet bijušais Rīgas privātskolas audzēknis ieguva pasaules slavu kā inženieris un karavadonis.

 

Iedvesmojošie bastioni

 

Nākamais Sevastopoles aizsardzības varonis un Bulgārijas atbrīvotājs no turkiem piedzima neparastā ģimenē : viņa vectēvs, vācu muižnieks negaidīti migrēja uz Baltiju un sāka nodarboties šeit ar vairumtirdzniecību. Tēvs – Johans Heinrihs Totlēbens oficiāli piederēja tieši tirgoņu kārtai. Arī Eduards Totlēbens varēja kļūt par komersantu, ja ģimene nepārbrauktu no Mītavas (Jelgavas) uz Rīgu. Šeit Eduards studēja privātskolā, bet brīvajā laikā ... mācījās būvēt redutes. Desmitgadīgajam zēnam šī bija visai neparasta nodarbe. Tomēr šādam Eduarda Totlēbena vaļaspriekam bija savs iemesls.

19. gadsimta pirmajā pusē Rīgas nocietinājumi spēja atstāt uz bērnu nebūt ne mazāku iespaidu, kā mūsdienu Ņujorkas debesskrāpis. Rīgas aizsargvaļņu augstums sasniedza 12, bet platums pārsniedza 30 metrus, tajos bija pieci bastioni un daži ravelīni, apkārt nocietinājumiem plētās dziļš grāvis ar ūdeni. Tiem laikiem tā bija, bez šaubām, iespaidīga celtne.

Nākamā ģenerāļa likteni izlēma gan Rīgas nocietinājumi, gan tēvs Johans Heinrihs. Kad Eduardam palika 14 gadi, tēvs aizveda viņu uz Sanktpēterburgas Galveno Inženieru skolu. Cittautieti, migrantu pēcteci bez vilcināšanās pieņēma valsts labākajā kara inženieru mācību iestādē – Krievija nesirga ar ksenofobijas sērgu.

Neskatoties uz vājo veselību (izrādījās, ka nākamajam karavadonim ir slima sirds), viņš pabeidza mācības. Kļuva par poručiku un dienēja Rīgas inženieru komandā. Tā arī nodzīvotu viņš pieticībā visu mūžu Baltijā, ja militārajos manevros neiepazītos ar citu talantīgu cilvēku – ģenerāli Kārli Šilderu.

Kārļa Šildera tēvs arī bija dzimis Rīgā. Ģenerālis atšķīrās ar asu prātu, nestandarta domāšanas veidu, oriģinālām idejām un kaislīgu aizraušanos ar zinātni (pietiek ar to vien, ka 1834. gadā viņš iemanījās uzbūvēt pirmo pasaulē viengabala metāla zemūdeni). Kopš pašas pirmās iepazīšanās dienas Šilders pienācīgi novērtēja Totlēbena prātu un iesaistīja viņu eksperimentos kontrmīnu sistēmas veidošanā (šāda sistēma bija nepieciešama cīņai pret pretinieka ierakumiem, kad tas ielenca cietoksni). Totlēbena panākumi militārās zinātnes druvā bija iespaidīgi. Ne velti miera laikā viņš tika apbalvots ar Svēta Staņislava III pakāpes un Svētās Annas III pakāpes ordeņiem. Toties Svētā Vladimira II pakāpes ordeni un Zelta Ieroci Totlēbens saņēma jau par kaujas nopelniem, piedalīdamies Kaukāza karā.

 

Bez Totlēbena neiztiksi!

 

1853. gadā sākās Krimas karš, kas padarīja Totlēbenu slavenu. Militārais inženieris sagaidīja to netālu no Donavas upes. Viņš uzbūvēja pārceltuvi krievu armijai, tā pārcēlās pāri upei un ielenca Silistriju. Tomēr drīzumā pienāca ziņa – Melnajā jūra parādījās britu un franču flote. 1854. gada vasarā inženieris Totlēbens tika steidzami nosūtīts uz Krimu. Kaut gan virspavēlnieks kņazs Menšikovs lika noprast, ka viņam nav nepieciešami Totlēbena pakalpojumi. Neskatoties uz to, darba militārajam inženierim pietika. Sevastopole – Krievijas kara flotes galvenā bāze - bija nocietināta no jūras puses, bet neaizsargāta no sauszemes. Tomēr virspavēlnieks, līdzīgi imperatoram Nikolajam I, nešaubījās: pilsētai nekas nedraud. Totlēbens nolēma spert nedzirdētu soli: sāka nocietināt pilsētu bez virspavēlniecības pavēles. Tanī pat laikā 1854. gada 2. septembrī Eupatorijā izcēlās angļu-franču armija. 8. septembrī šī armija sakāva Menšikovu pie Almas upes. Drīzumā virspavēlnieks nokļuva aiz Sevastopoles. Kas tad traucēja frančiem iebrukt vāji nostiprinātajā pilsētā, kad pretinieks atkāpās?

Totlēbens šeit jau būvēja nocietinājumus. Un , kā teica viņam Sevastopoles aizstāvības varonis admirālis Kornilovs: “Nedēļas laikā paveicām vairāk, nekā agrāk gada laikā”. Un tomēr aizsardzība vēl bija vāja. Par to zināja Totlēbens, admirāļi Kornilovs un Nahimovs. Toties francūži kļūdaini uzskatīja, ka zemes vaļņi ir spēcīgi, pilnībā uzbūvēti nocietinājumi. Kāds franču virsnieks rakstīja tēvam: “Beidzot no divu kilometru attāluma es ieraudzīju šo slaveno pilsētu, pret kuru trīs lielvalstis izvirzīja savu armiju labākās vienības. Piepilsētā ir vērojami šādi tādi fortifikācijas darbi, kuros piedalās visai liels cilvēku daudzums... Ja krievi vēlēsies visus šos lielgabalus izvietot nocietinājumos, mēs izdzirdēsim lielisku mūziku”.

Admirālis Nahimovs smējās. Viņš dēvēja franču karavadoņus par ēzeļiem un solījās pēc kara aizbraukt uz Parīzi un izstāstīt tiem, cik muļķīgi viņi rīkojās. Bet inženierim pulkvedim Totlēbenam nebija laika nodoties smiekliem. Iegūdams savā rīcībā kādu laika sprīdi, viņš paspēja no 14. septembra līdz 5. oktobrim aprīkot vairāk kā 20 baterejas. Un kad ienaidnieks uzskatīja, ka jau ir gatavs nopietnai kaujas darbībai, krievu lielgabali vinnēja francūžiem artilērijas dueli. Tas piespieda pretinieku 1854. gada oktobrī atteikties no triecienuzbrukuma.

1854. gada rudenī Eduards Totlēbens katram gadījumam uzrakstīja atvadu vēstuli sievai, paziņodams, ka esot gatavs mirt pozīcijās. Viņš nodarbojās ar to, ko studēja vēl bērnībā Rīgā: būvēja un atjaunoja zemes nocietinājumus. Improvizēja, nereti uzdodot francūžiem neatrisināmas mīklas, piespiežot pretinieku atlikt uzbrukumu. Tomēr ienaidnieka pārsvars tehnikā un materiāli tehniskajā ziņā bija milzīgs, jo uz katru krievu lielgabala šāviņu francūži atbildēja ar desmit šāvieniem, bet angļu šauteņu kvalitāte daudzkārt pārspēja krievu. Kvantitātei un kvalitātei Totlēbens pretstatīja prasmi. Admirālis Nahimovs atzinās : “Bez Totlēbena mēs ietu bojā, noteikti neiztiktu!”. Viņa vārdi izrādījās pravietiski. 1855. gada 8. jūnijā Totlēbens tika ievainots kājā ar ienaidnieka lodi. Vēl divus mēnešus viņš palika pilsētā un centās vadīt inženieru darbus. Viņam izdarīja dažas operācijas, bet veselības stāvoklis neuzlabojās. Nācās evakuēt Totlēbenu no pilsētas. Bet drīzumā krievu karaspēks atstāja pilsētas Dienvidu daļu. Totlēbenam izdevās gūt revanšu tikai pēc vairāk nekā 20 gadiem.

 

Rīgas bulvāris



 

Nesen Krievijas teleseriālā “Turku gambīts” bija demonstrēta epizode, kā krievu karaspēks aplenca turku cietoksni Pļevna. Diemžēl šajā seriālā nefigurēja tas, kas šo Pļevnu ieņēma – ģenerālis Totlēbens.

1877. gadā krievu armija uzsāka karu par Bulgarijas atbrīvošanu no turku jūga. Kā tas nereti notika Krievijas vēsturē, krievi dāsni lēja savas asinis citas tautas labad (Bulgārijas neatkarība nenesa Krievijai nekādus labumus, bet Pirmajā Pasaules karā bulgāri pat karoja pret krievu karaspēku). Kad sakās šis karš, Totlēbens nonāca cara Aleksandra II nežēlastībā, jo nebija vienisprātis ar vieglprātīgo cara svītas noskaņojumu. Par lietišķo ģenerāli atcerējās tikai pēc neveiksmju virknes pie Pļevnas. Totlēbenam uzticēja vadīt aplenkumu. Viņš nolēma taupīt krievu karavīru dzīvības un ieņemt Pļevnu ilgstoša aplenkuma rezultātā. Darbi, veidojot spēcīgu aplenkuma apli, tika īstenoti pamatīgi: starp karaspēka daļām pat nodibināja telegrāfa sakarus. Pēc Pļevnas ieņemšanas ģenerālis Totlēbens tika iecelts par visas Krievijas armijas virspavēlnieku, viņš veda karaspēku uz Stambulu. Ja būtu pavēle, ieņemtu to. Bet pavēles nebija un viņš sākumā devās uz Odesu, vēlāk uz Viļņu, lai komandētu kara apgabalus. Pēc dažiem gadiem vecais ģenerālis mira.

Rīgā pirmsrevolūcijas laikos glabāja atmiņas par viņu. Kalpaka bulvāris tolaik tika dēvēts par Totlēbena bulvāri. Bet pēc pieminekļa Barklajam de Tolli uzstādīšanas pilsētas dome grasījās uzstādīt Esplanādē netālu no tā arī pieminekli ģenerālim Totlēbenam. Īstenot šos nodomus traucēja Pirmais Pasaules karš, bet pēc šī kara talantīgais inženieris un karavadonis nonāca pilnīgā aizmirstībā.

 (no krievu valodas tulkoja Irēna Ase)            

Komentāri


Осталось символов:  4124124