Galvenā lapa - Arhīvs - 2005


21.11.2005   Ingrīdas Ūdres runa 18. novembra Saeimas svinīgajā sēdē

Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze!

Augsti godātais Ministru prezidenta kungs!

Cienījamie kolēģi! Ekselences!

Dāmas un kungi!

 

Mūsu tautai, mūsu valstij 18.novembris ir diena, ko svētījam. Brīdis, kad izjūtam nepieciešamību apstāties un padomāt par to, kas patiešām ir svarīgākais mūsu dzīvē. Šajā dienā mēs gremdējamies atmiņās un izceļam no tām pašu dārgāko. Un tieši šajā dienā apjaušam ciešo saikni, kas mūs vieno ar mūsu gara radiniekiem pagātnē.

Pirms 87 gadiem Latvijas tauta ņēma rokās laikmeta griežu stūri un lēma savu likteni. Pēc 87 gadiem kopš Latvijas valsts dibināšanas mēs savā brīvā zemē godinām tos, kuru nacionālā pašapziņa, gribasspēks un drosme piepildīja mūsu tautas likteni ar mūžīgām vērtībām. Un daudzus mūsu valsts pamatlicējus saucam par varoņiem, par īstiem Latvijas patriotiem. Zīmīgs šķiet kāda skolnieka sacītais: “Lielākoties Latvijas tēlu ir veidojuši un veido tie cilvēki, kuri mīl savu zemi, kuri nebaidās no tā, ka viņus par to var tiesāt. Mans vecvectēvs – savas zemes patriots. Daļa no Latvijas tēla. Caur fotogrāfiju viņš uz mani raugās cēlu skatienu, kas spēj būt tikai tādam latvietim, kurš ir cienīgs sevi tā saukt. Tolaik viņš ir pagasta aizsargu priekšnieks – pašapzinīgs un mīlošs gan pret savu ģimeni, gan pret savu valsti. Cits fotouzņēmums ar šā vīra attēlu – sejā iekrities, dzīvojot Vorkutā, kurp viņu izsūtīja tikai tāpēc, ka viņš ļoti mīlēja savu zemi un to arī sargāja. Lūk, šādi ir cilvēki, kas veido Latvijas tēlu.”

Šodien atvēlēsim laiku pārdomām. Gribas, lai tās būtu gaišas. Lai tām būtu gaiša perspektīva. Par spīti likstām un dažādām grūtībām. Gribas ielūkoties arī tālākā nākotnē un pajautāt sev – kādus, teiksim, pēc 87 gadiem mūs redzēs mūsu bērnu bērni? Vai viņi atradīs mūsu laikā kaut ko varonīgu, vai sapratīs, par kādām vērtībām šodien runājam, uz ko balstāmies, kurp dodamies?...

Varbūt reiz šķita, ka tas būs ļoti grandiozi, bet īstenībā mēs diezgan mierīgi pārkāpām otrās tūkstošgades slieksni. Dzīve turpinās, zeltainam rudenim joprojām seko balta ziema. Protams, globālā pasaule piedāvā arvien lielākus ātrumus, straujākus tempus, varenākus izaicinājumus. It kā ātrāk nokļūstam viens pie otra, straujāk reaģējam uz notikumiem, biežāk apmaināmies viedokļiem, taču nereti liekas, ka nevis tuvināmies, bet – gluži otrādi – atsvešināmies...

Rodas jautājums, ko no labākā, kas bijis iepriekšējā gadu tūkstotī, esam paņēmuši sev līdzi? Laiks skrien ātri, bet – vai tiek cilvēka cienīgi tērēts?

 

Savas valsts pamatus mūsu senči mūrēja no daudzu gadu gaitā uzkrātiem un materializētiem ideāliem, domājot par brīvību, demokrātiju, taisnīgumu, labklājību, kultūras uzplaukumu. Vēl 19.gadsimta izskaņā Veidenbaums rakstīja: “Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks.” Bet jau 1905.gadā dienas gaismu ieraudzīja Raiņa dzejoļu krājums “Vētras sēja”, kurā varēja lasīt vārdus: “Tā nevar palikt, tā nepaliks: līdz pašiem pamatiem jauns viss tiks!”

Lai sasniegtu kopējo mērķi – uzceltu brīvu un neatkarīgu valsti, tika meklēta savstarpēja sapratne dažādu sabiedrības slāņu un grupu vidū. Mūsu tautu vienmēr vadījusi dziņa saglabāt savu vienību, savu identitāti. Latvieši vienmēr ir bijuši laiku grozītāji un sagrozīja tos arī 1920.gadā, kad Latvija un Padomju Krievija noslēdza Miera līgumu, ar kuru Krievija atzina Latvijas neatkarību uz mūžīgiem laikiem. Pēc septiņiem gadu desmitiem tieši Baltijas valstis bija tas pagrieziena punkts, no kura sākās galīgs un neatgriezenisks padomju totalitārisma impērijas sabrukums. Mēs noturējāmies. Daudzi paklupa. Un vēl tagad klūp.

Jā, mums ir bijuši arī leģendu apvītie latviešu strēlnieki, kuru loma vēstures gaitā tiek dažādi traktēta, bet kuri drosmīgi sekoja savai pārliecībai. Mums bija arī baigais gads, kad pēkšņi kļuvām par melnā laika pulksteņa zobratiņu. Tā bija smaga un sāpīga dzīves skola, bet arī to mēs izturējām. Piecdesmit okupācijas gadu rezultātā mēs ieguvām atziņu, ka ir jātver un jāizprot globālo procesu konteksts, – ka galvenais ir nevis mazais zobratiņš, bet tas, kas pulksteni uzgriež.

Veidojot Latvijas valsti, mūsu valstsvīri redzēja arī tās attīstības vīziju. Utopiskākā vai reālākā gaismā – kā nu kurš. Daži to saskatīja jau XXI gadsimta perspektīvā. Vēsture māca, ka nav viegli domāt par nākotni, kad dzīves realitāte liek savilkt jostas un risināt ikdienas problēmas tūlīt un uz vietas. Vienmēr ir neatliekami uzdevumi, akūtas vajadzības, neprognozējamas situācijas. To slogs mēdz būt tik liels, ka aizmirstas būtiskākais: neatkarīgas, stipras valsts pastāvēšanas garants. Tas ir: līdzsvarota attīstība un regulāri ieguldījumi tādos resursos, kas dod turpmākas izaugsmes iespējas.

To mēs izjūtam arī šodien, kad tiek diskutēts jautājums, kādam būt mūsu valsts un sabiedrības ilgtermiņa izaugsmes modelim. Skaidrs ir viens – mūsu rīcība, jebkura mūsu darbība ir graša vērta, ja nav vērsta uz iespēju paplašināšanu ne vien sev, bet arī nākamajām paaudzēm. Mūsu pienākums ir pilnveidot visus tos virzienus, kas veicina kvalitatīvu dzīvi ikvienam mūsu valsts iedzīvotājam šobrīd. Bet vienlaikus ir jārūpējas arī par to, lai tiktu nodrošināta mūsu bērnu un mazbērnu dzīves kvalitāte. Sabiedrība, kas to spēj, apliecina savu briedumu.

Taču briedums, tāpat kā gudrība, ne vienmēr nāk ar gadiem. Dažreiz gadi atnāk vieni paši. Šajā sakarā ir jārunā par to, cik bieži veicam revīziju savā domāšanā. Šķiet, daudz retāk, nekā nepieciešams. Katrā ziņā daudz retāk, nekā veltām uzmanību citu dzīves pārspriešanai un informācijas laukā izplatīto priekšstatu kultivācijai.

Manuprāt, viens no svarīgākajiem laicīgās dzīves baušļiem ir šāds: demokrātija nav haoss. Tā ir kārtība, kas balstās uz noteiktiem principiem. Tai ir noteikti likumi, kas jāpilda. Savukārt brīvība nav visatļautība. Tā iet roku rokā ar atbildību. Brīvība un atbildība ir demokrātiskas sabiedrības alfa un beta – sākums visam, kas ikvienu cilvēku un nāciju kopumā padara par respektējamu pasaules vienību.

Pirmā nojausma par to, kas ir brīvība un atbildība, cilvēkam rodas ģimenē. Ja tāda ir. Katrs bērns ir pelnījis, lai viņam būtu stipra ģimene, lai viņam būtu tēvs, lai viņam būtu māte. Ja bērnam būtu pilnvērtīga ģimene, tad viņš nepazītu tādus jēdzienus kā adopcija, surogātmāte, spermas banka, viendzimuma laulības. Tas tā būtu un, iespējams, neviens neiejauktos Dieva noteiktos procesos, ja pieauguši cilvēki uzvestos kā nobriedušas personības. Ja vīrietis un sieviete, brīvprātīgi nodibinot likumīgu savienību – laulību, uzņemtos atbildību par savām attiecībām, par savu dzīvi. Ja atsevišķi plašsaziņas līdzekļi nepievērstu slimīgu uzmanību izjukušām ģimenēm, tādējādi devalvējot ģimeniskās vērtības un pazemojot paši sevi. Ja skolās bērnu audzināšanai netiktu atlicināti vien pavisam pavirši mirkļi. Vārdu sakot – ja ģimene tiktu sargāta un arī valstiski aizsargāta. Būtu labi, ja, runājot par ģimeni, mēs, politiķi, izvairītos no saukļiem un klaja populisma. Jo ir pēdējais laiks izdarīt ļoti nopietnus secinājumus. Par vienu varam būt droši – tikai ar stiprām ģimenēm un stiprām ģimenes tradīcijām mūsu nācijai var būt labas nākotnes izredzes.

 

Godātie kolēģi!

 

Mēs strādājam brīvas Latvijas parlamentā, kas ir visatklātākā un sabiedrībai pieejamākā valsts institūcija. Mūsu pieņemtie lēmumi un likumi ir atklāti un caurskatāmi. To ierosināšanas un sagatavošanas procesā pastāvīgi tiek uzklausīti dažādu sabiedrības grupu un pārstāvju viedokļi. Tas ir mūsu darbs, tā ir mūsu ikdiena. Mēs arī apzināmies, ka būtu jāveido vēl ciešāka saikne starp likumdevēju un indivīdu, lai veicinātu pilsoniskās sabiedrības attīstību. Tāpēc šobrīd intensīvi tiek meklēts Saeimas un nevalstisko organizāciju optimālas sadarbības modelis.

Mēs saņemam daudz ieteikumu un arī pateicības vēstuļu, par ko vislielākais paldies tiem cilvēkiem, kas prot novērtēt citu darbu, citu centienus labot kļūdas un pilnveidot to, kas ir pilnveidojams. Šogad šādu vēstuļu ir vairāk nekā jebkuru citu gadu. Jāatzīst, Saeimai tiek adresēti arī rūgtuma pilni vārdi. Dažreiz arī pārmetumi. Un arī tiem mūsu parlaments ir atvērts. Vienīgi dzīve pierāda, ka tie, kas visskaļāk apelē pie ētikas un morāles normām, paši savā rīcībā bieži vien ir imūni pret tām. Domāju, ja par dzīves pamatu tiktu liktas kristīgās vērtības, cilvēki spētu būt stipri iecietīgāki cits pret citu.

Tuvojas kārtējais Latvijas demokrātijas pārbaudījumu laiks – 9.Saeimas vēlēšanas. Un mēs šo pārbaudījumu sekmīgi izturēsim. Jā, mums vēl ir daudz nepaveiktu darbu, tomēr tur, kur cilvēki ir darbīgi, tur, kur cilvēki uzņemas atbildību, ir sakārtotas saimniecības un sakoptas sētas. Arī skats uz rītdienu tur ir cerīgs un optimistisks. Acīmredzot mēs dzīvotu labāk jau tad vien, ja katrs cilvēks savā vietā izdarītu ne vairāk, ne mazāk par to, kas ir viņa pienākums. Un, pildot sev lemto uzdevumu, uzņemtos atbildību par savu dzīvi.

 

Svētkos mēs tradicionāli vērtējam aizvadīto darba cēlienu. Šodien es vēlos uzsvērt, ka Saeima kopumā šos trīs gadus kopš tās ievēlēšanas ir strādājusi labā režīmā.

Kaut arī ne visas Saeimas frakcijas ir saglabājušas savu sākotnējo status quo, tomēr vēlētājiem vienmēr ir sniegti skaidrojumi par to pieņemtajiem lēmumiem. Arī valdību veidojošo partiju koalīcijas savas aprises ir mainījušas pavisam nedaudz. Tās ir spējušas pārvarēt savstarpējās nesaskaņas, rodot kompromisus kopējo valsts attīstības mērķu labā.

Šoruden mēs esam pirmajā lasījumā apstiprinājuši grozījumus Saeimas kārtības rullī, ko paredzēts papildināt ar deputātu ētikas kodeksu. Kodeksā paredzēts arī tas, ka deputāti atturas no pašmērķīgas izrādīšanās Saeimas tribīnē, ko – būsim godīgi – mūsu sēdēs vēl nav izdevies izskaust. Es domāju, ka vēlētāji, kuri katram no mums devuši savu uzticības mandātu, ir pelnījuši, lai diskusijas Saeimas tribīnē notiktu konstruktīvi un politiķa amata cienīgi. Mūsu pašu ziņā ir panākt to, lai šis ētikas kodekss nebūtu tikai papīrs ar dekoratīvu saturu.

Mēs esam uzņēmuši virkni mūsu draugu un sadarbības partneru delegāciju no daudzām pasaules valstīm, apmainījušies ar pieredzi, iepazīstinājuši ar Latvijas sasniegumiem. Ikreiz no jauna ir patiess prieks saņemt atzinības un pateicības vārdus no mūsu ārvalstu kolēģiem – par viesmīlību, par ieinteresētību un ieguldījumu kopējās sadarbības veidošanā. Taču īpaši priecē neviltotā sajūsma par krāšņo Rīgu, Latvijas dabas skaistumu un atsaucīgajiem cilvēkiem.

Par biežiem ciemiņiem šajā Saeimā kļuvuši bērnunamu un sociālās aprūpes iestāžu audzēkņi no dažādiem Latvijas novadiem. Arī mūsu tautas daiļamatniecības meistari ir bijuši šeit bieži viesi. Esam iedibinājuši ne vienu vien kopēju tradīciju.

8.Saeima noteikti ieies Latvijas parlamentārās demokrātijas vēsturē ar diviem nozīmīgiem lēmumiem, proti, par mūsu valsts pilntiesīgu iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO. Tie ir nākotnes lēmumi, kas liecina ne vien par mūsu tautas gribu un apņemšanos XXI gadsimta sākumā, bet arī par atbildību pret paaudzēm, kuras Latvijā dzīvos pēc mums.

Šajā kontekstā gribu minēt vēl kādu nozīmīgu lēmumu, kuru ar 83 balsīm “par”, nevienu “pret” un nevienam deputātam neatturoties pieņēmām 26.oktobrī. Runa ir par ilgtermiņa konceptuālā dokumenta “Latvijas izaugsmes modelis: Cilvēks pirmajā vietā” apstiprināšanu. Domāju, varam būt gandarīti, ka tik vienprātīgi esam pauduši savu attieksmi jautājumā, kas ir vitāli svarīgs mūsu visu attīstības perspektīvai. Šis dokuments ir nepieciešams sekmīga nacionālā attīstības plāna veidošanai, lai panāktu konsekventu un koordinētu Latvijas izaugsmi, bet pirmām kārtām tas ir apliecinājums tam, ka apzināmies mūsu galveno bagātību, proti, mūsu izaugsmes pamatresursi ir iedzīvotāju zināšanas un gudrība, kā arī prasme tās efektīvi izmantot.

Interesanta ir arī mūsu parlamenta statistika. Tie nav tikai sausi dati, bet norāda uz tendencēm un tiem jautājumiem, kuri bijuši sevišķi nozīmīgi Latvijas sabiedrībai. Likumsakarīgi, ka viskarstākās debates Saeimas tribīnē notiek tad, kad tiek izskatīts valsts budžeta likums vai grozījumi valsts budžeta likumā. Favorīte šajā kategorijā ir Saeimas 2004.gada 26.augusta ārkārtas sēde, kad 289 stenogrammas lappušu garumā debatējām par likumprojektu “Grozījumi likumā “Par valsts budžetu 2004.gadam””. Salīdzinājumam – debates par nākamā gada budžetu bija gandrīz divreiz īsākas.

101 lappuses garumā 2003.gada 19.martā mēs diskutējām par Latvijas dalību starptautiskajā miera uzturēšanas operācijā Irākā. Tā paša gada nogalē 83 stenogrammas lappuses aizņēma diskusija par likumprojektu “Grozījumi Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā”, ar kuru tika noteikta nepārprotama partiju finansēšanas kārtība un uzraudzība. 2004.gada janvārī gan otrajā, gan trešajā lasījumā ievērojamu laiku veltījām likumprojektam “Grozījumi Izglītības likumā”. Pagājušā gada 9.martā deputāti ir bijuši ļoti daiļrunīgi, lemjot par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam, bet tā paša gada 21.oktobrī ilgi debatējām par likumprojektu “Grozījumi Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā”. Šogad garas debates notikušas, apspriežot likumprojektu “Grozījumi likumā “Par valsts pensijām”” un likumprojektu “Grozījums Repatriācijas likumā”.

Uz īsāko šī sasaukuma Saeimas sēdi deputāti pulcējās 2003.gada vasaras vidū – tā bija ārkārtas sēde un ilga tikai dažas minūtes. Toties visgarākā Saeimas sēde, kurā Latvijas parlaments pieņēma likumu “Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību”, notika šā gada 26.maijā un ilga 13 stundas. Pēc asiem strīdiem konvencija tika ratificēta, un, kā redzam, neviena no sliktajām prognozēm nav piepildījusies, – visu izšķir spēja pierādīt savu argumentu pareizību.

Kopumā šajā Saeimā mēs esam pieņēmuši ap 900 likumu, no kuriem vairāk nekā 650 ir dažādu likumu grozījumi. Divdesmit sešas reizes ir apstiprināti grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Tie ir bijuši ļoti būtiski. Ievērojamus sodus esam paredzējuši ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējiem, beidzot ar visu bardzību vēršoties pret braukšanu alkohola reibumā. Esam balsojuši par administratīvo tiesu izveidošanu, taču jāatzīst, ka šobrīd pastāv nopietna problēma ar to darbības kapacitāti. Nav pieļaujams, ka tiek pagarināta taisnības noskaidrošanas procedūra un cilvēki vairākus gadus ir spiesti gaidīt rindā uz savu lietu izskatīšanu. Te konkrēti risinājumi būtu jāpiedāvā Tieslietu ministrijai.

No jauna esam izstrādājuši un pieņēmuši Kriminālprocesa likumu un ar to saistītos likumus, ko speciālisti un deputāti gatavoja daudzus gadus. Protams, laiks rādīs, cik labi jaunais Kriminālprocesa likums darbojas praksē, taču visādā ziņā tas ir moderns likums, kas vērsts uz cilvēktiesību ievērošanu un cilvēku drošību.

Šogad pirms Līgo svētkiem pieņēmām mūsu turpmākajai attīstībai svarīgu likumu, kas nodrošina valsts un pašvaldību objektu privatizācijas pabeigšanu, kā arī privatizācijas sertifikātu piešķiršanas un izmantošanas pabeigšanu. Beidzot ir normatīvi iezīmēta kārtība, kādā noslēgsies privatizācijas process un līdz ar to – visa neviennozīmīgā sertifikātu sāga.

Esam parūpējušies, lai mums būtu Dziesmu un deju svētku likums, kura mērķis ir saglabāt, attīstīt un nodot nākamajām paaudzēm mūsu unikālās dziesmu un deju svētku tradīcijas.

Nevar nepieminēt arī tā sauktās māmiņu algas, kas tagad ir paredzētas ar likumu. Tomēr šā lēmuma sakarā jādomā par to, vai iespēju robežās ņemtas vērā visu iedzīvotāju kategoriju vēlmes.

Nosaukumi, termini, skaitļi, stundas, lappuses. Taču aiz tā visa stāv mūsu cilvēki. Viņu vajadzības un vēlmes, domas un uzskati. Šodien es gribu pateikt paldies arī visiem Saeimas darbiniekiem, bez kuru profesionalitātes un izpratnes par veicamā darba nozīmību sekmīga deputātu darbība nebūtu iespējama.

 

Cienījamie klātesošie!

 

Šodien, atzīmējot savas valsts jubileju, mums skaidrāk nekā jebkad jāapzinās – ko tad īsti nozīmē 18.novembra stāsts.

Manuprāt, tas ir stāsts par to, ka latviešu nācijas pašnoteikšanās no abstraktām tiesībām un klusi lolotām ilgām kļuvusi par vispārnacionālu pienākumu – un galvenokārt pienākumu. Tas ir stāsts par to, ka XIX gadsimtā latvieša lolotais sapnis par savu stūrīti, savu kaktiņu zemes izvēršas par izaicinošu līdumu, kas pašu spēkiem vien tagad jāuzar, jāapsēj un nemitīgi jākopj.

Un šajā stūrītī, šajā kaktiņā zemes neviens nedrīkst justies kā iegātnis, laisks sezonas strādnieks vai vīzdegunīgs patērētājs.

Tikai patiesa pilsoniska saliedētība var palīdzēt visā pilnībā realizēt nebūt ne tik vieglo nācijas pašnoteikšanās misiju. Kad ikviens piedalās, un ikviens jūtas atbildīgs.

Nācijas pašnoteikšanās pieprasa visaugstākās raudzes solidaritāti tautiešu vidū. Tikai tautas, kas uz to ir spējīgas, var pastāvēt neatkarīgas un suverēnas. Latvietis, kas nodara pāri, kas pazemo otru latvieti – vienalga, vai ubagu uz ielas vai Valsts prezidentu, – pazemo Latviju. Savukārt tas, kas palīdz otram, kalpo Latvijai. Tik vienkārši un reizē tik sarežģīti, jo dažkārt daudz vieglāk ir mīlēt abstrakciju, nevis konkrētus cilvēkus.

Taču Latvijas valsts nav abstrakcija. Un tā nav arī talantu aģentūra, kur vieni spēlē pekstiņus, bet otri kā sveši patērētāji liek plusus un mīnusus. Nācijas pašnoteikšanās nasta nav ne sadalāma, ne deleģējama, ne reducējama.

Vēsture ir pierādījusi, ka izdzīvo tās tautas, kas iet uz priekšu ar ticību, saglabājot nemainīgu savu pašapziņas un identitātes vertikāli. Mums ir jāformulē veiksmīgas attīstības nosacījumi un pie tiem jāturas. Imants Ziedonis teiktu: mums jābūt kā graudiem rāmiem un – nenovirzāmiem. Ikvienas tautas spēks ir tās varēšanā savas valsts nākotni mūrēt no labākā, kas piedzīvots un sasniegts. Pašiem tapt
cilvēciskākiem – tā ir mūsu veiksmes atslēga!

Latvijas valsts ir mūsu visu kopdarbs – nu jau astoņdesmit septīto gadu. Nevar būt pasaule bez Latvijas. Latvija ir. Un tieši no mums katra ir atkarīgs – kādi būs nākamie astoņdesmit septiņi gadi. Dievs, svētī Latviju!

Komentāri


Осталось символов:  4124124