Galvenā lapa - Arhīvs - 2005


21.11.2005   LR neatkarības gadadienā notika PCTVL rīkotā konference

 

18. novembrī Apvienība PCTVL un Krievu skolu aizsardzības štābs rīkoja konferenci “Pirmās un otrās LR demokrātiskās iekārtas salīdzinošā analīze”.

 

            Savā ievadvārdā PCTVL līdzpriekšsēdētājs 8. Saeimas deputāts Jakovs Pliners atzīmēja: “Latvijas iedzīvotāju ievērojamai daļai šodienas svētki liekas nedaudz skumīgi. Viņi ir neatkarīgi, jo no viņiem nekas nav atkarīgs.”

            Kādēļ tas tā gadījās un kā uz to reaģēt? Konferences referenti meklēja atbildes uz šiem un daudziem citiem jautājumiem.

            Latvijas Cilvēktiesību komitejas līdzpriekšsēdētājs un Rīgas domes deputāts Genādijs Kotovs pastāstīja, ka pirmajā republikā tika pieņemts pilsonības nulles variants un demokrātisks Izglītības likums. Tomēr pakāpeniski valstī sāka pastiprināties nacionālistiskie noskaņojumi. Jau 1922. gadā tika izveidota pirmā spēcīgā nacionālistiskā organizācija – Latvijas Nacionālā savienība. Bet 30. gadu sākumā “Pērkonkrusta” kaujinieki jau bija sagatavoti sadursmēm ar policiju. Pēc Kārļa Ulmaņa antidemokrātiskā apvērsuma daudz stingrāks kļuva Valodas likums, ar nelatviešiem pārstāja rēķināties. Kotova k-gs sazīmēja šādu paralēli ar mūsdienām: tagadējā vara – tā ir sava veida “kolektīvais Ulmanis”, tādēļ nav ko cerēt uz tās pārstāvju žēlastību un nākas cīnīties par savām tiesībām.

            Vienisprātis ar Genādiju Kotovu bija OKROL (Latvijas Krievu kopienas apvienotais kongress) līdzpriekšsēdētājs vēsturnieks Viktors Guščins. Viņaprāt, patlaban notiek otrais mēģinājums izveidot latvisko Latviju. Pirmais mēģinājums notika 1934. gadā pēc Ulmaņa apvērsuma. Gan toreiz, gan tagad varas pārstāvju prātos prevalēja ideja: “Latviešu tautas intereses ir pārākas par nacionālo minoritāšu interesēm.” 30. gados “Pērkonkrusts” tika aizliegts, bet dažas tā idejas dzīvē ieviesa Kārlis Ulmanis.

            1991. gada 15. oktobra iedzīvotāju sadalīšanu pilsoņos un nepilsoņos Viktors Guščins salīdzināja ar 1934. gada 15.maija apvērsumu. Vēsturnieks uzskata, ka ne velti patlaban Ulmanis ir nomazgāts balts.

            Guščina k-gs vienā notikumu ķēdē savstarpēji saistīja tādus faktus, kā Latvijas Satversmes Sapulces deputātu nevēlēšanās atzīt latgaliešus par tautu, krievvalodīgo piespiedu asimilācija pēc Ulmaņa apvērsuma, 1939. gada Latvijas vācu kopienas likvidēšana un mūsdienu krievvalodīgo “izstumšana”, lai būvētu utopisku valsti – latvisko Latviju.

             Saeimas deputāts Vladimirs Buzajevs salīdzināja cara laiku, pirmskara republikas, “pārbūves” laiku un mūsdienu likumdošanu sapulču rīkošanas jomā. Raksturojot tagadējo situāciju, deputāts piezīmēja: “Dome noraida apmēram 80 procentus krievu kopienas aizstāvju pieteikumu jebkuriem pasākumiem. Parasti tiesās mēs vinnējam. Bet, piemēram, lai pārsūdzēt aizliegumu rīkot PCTVL daudzu diennakšu akciju pirms Eiroparlamenta vēlēšanām, kurā piedalītos tikai kādi 10 cilvēki, mums bija nepieciešams piedalīties 7 tiesas sēdēs, un tas turpinājās ilgāk par gadu.”

            Eiroparlamenta deputātes palīdze vēstures doktore Tatjana Feigmane salīdzinājumam minēja šādu paralēli starp krieviem pirmskara un mūsdienu Latvijā: gan Krievijas Impērijas sabrukums, gan PSRS sabrukums bija krieviem negaidīts notikums. Un ne velti, kaut gan 20. gados krievi bija vislielākā nacionālā minoritāte, toni cīņā par minoritāšu tiesībām piešķīra vācieši un ebreji. Tanī pat laikā krievu inteliģence ātri integrējās, arvien vairāk krievu izrādīja politisko aktivitāti un piedalījās vēlēšanās. Feigmanes k-dze minēja konkrētu piemēru tam, cik ātri krievi adaptējās situācijai. Baltemigrants Tihoņickis atbrauca uz Latviju 1920. gadā. Drīzumā viņš dibināja ģimnāziju un kļuva par tās direktoru. Bet 1925. gadā viņam jau bija Latvijas pilsonība un viņš pat tika ievēlēts par 2. Saeimas deputātu.

            Pedagoģijas doktors Jakovs Pliners salīdzināja situāciju izglītības jomā pirmajā republikā un patlaban. Viņš atgādināja, ka 20. gados Latvijā eksistēja krievu ģimnāzijas, krievu tehnikums, privāta krievu augstskola. 1927. gadā viņa dzimtajā pilsētā Rēzeknē tika atvērts valsts pedagoģiskais institūts, kur gatavoja skolotājus krievu skolām. Skolās izglītoja 8 valodās. Bet latviešu valodā pasniedza ģeogrāfiju, vēsturi, militāro mācību zēniem un ar to pietika, lai krievu skolu absolventi runātu latviski. Patlaban Latvijā ir pavisam savādāks Izglītības likums. Tomēr “bitenieku” cīņa nebija veltīga: pirmkārt, valodu pasniegšanas proporcija tomēr ir nevis 10 uz 90 % , bet gan 40 uz 60 % ; otrkārt, daudzās mācību iestādēs reforma tiek ieviesta šādi: “Skolas izliekas, ka izpilda, bet ministrija, ka pārbauda.”

            Visai oriģinālu vēsturisko notikumu traktējumu izklāstīja Saeimas deputāts laikraksta “Vestji Segodņa” ārštata korespondents Nikolajs Kabanovs. Viņa hipotēze droši varētu kļūt par nopietnas diskusijas pamatu. Žurnālists atgādināja, ka 1918. gada 18. novembrī vienlaicīgi ar LR tika proklamēta arī neatkarīgā Baltkrievija. Kādēļ tad tā ļoti ātri pārstāja eksistēt, bet Latvijas Republika saglabājās? Kabanova k-gs uzskata, ka 1920. gadā Krievija bija ieinteresēta tanī, lai pastāvētu Baltijas valstis. Daudzas Rietumu valstis neatzina boļševistisko Krieviju, bet bija ar mieru pirkt Krievijas izejvielas. Bija nepieciešama sava veida ofšora zona – Baltijas valstis kalpoja par tiltu starp Rietumiem un Austrumiem. 1939. gadā pēc Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas Vācija uzņēmās saistības tiešajā ceļā pirkt Krievijas izejvielas. “Ofšora zona” vairs nebija vajadzīga. 1940. gada vasarā, kad Eiropā notika karš, un vācu karaspēks iegāja Parīzē, Latvija kļuva par Latvijas PSR. 1991. gadā Krievijas biznesam atkal parādījās interese par “ofšora zonu”. Latvijas neatkarība tika atjaunota ...

 

            Pēc konferences beigām PCTVL Saeimas un Rīgas domes deputāti nolika ziedus pie Raiņa pieminekļa.     

 

                         

 

Komentāri


Осталось символов:  4124124