Galvenā lapa - Arhīvs - 2005


27.10.2005   Hercoga Jēkaba noslēpums

 



 

 

 

             



                    28. oktobrī aprit 395 gadi kopš dzimis leģendārais Kurzemes un Zemgales hercogs Jakobs (Jēkabs) Ketlers. Patlaban Latvijā viņu godina, kaut gan pret latviešiem hercogs izturējās visai nesaudzīgi, un 17. gadsimtā viņi pat aizbēga no Kurzemes uz Vidzemi, kas piederēja zviedriem. Pēc iespējas tālāk no Kurzemē pastāvošās kārtības.



 

   Īstenotā pasaka

  

   Hercoga Jēkaba valdīšanas laikā Kurzemes pilsētas nereti pārsteidza ārvalstniekus. Vindavas (Ventspils) kuģu būvētavā tika būvēti daudzi desmiti okeāna kuģi, uz Lībavu (Liepāju) no Kurzemes kolonijām Āfrikā un Amerikā brauca kuģi ar garšvielām, ziloņkaulu un citām brīnumainām lietām. Goldingenā (Kuldīgā) pie Ventas rumbas (kas ir visplatākais ūdenskritums Eiropā) bija uzstādīti zivju sprosti (igvāti). Nārsta laikā laši, cenzdamies tikt pāri rumbai, nokļuva šajos sprostos, bet izveicīgais hercogs gandrīz vai par velti ieguva bagātīgu lašu lomu, kas svēra dažas tonnas. Hercogistes galvaspilsētā Mītavā (Jelgavā) tika dibināts pirmais Baltijā zoodārzs – blakus hercoga pilij dzīvoja brīnumaini zvēri un putni.         

     Ārvalstniekus pārsteidza ne tikai Kurzemes hercogistes pilsētas. Hercoga muižās varēja sastapt labākos Rietumu selekcijas sasniegumu paraugus – holandiešu govis, spāņu aitas, britu cūkas. Kurzemes tīrumos nereti vāca neredzēti lielas ražas. To panāca ar šādu metodi. Tika izveidots dīķis, tajā dažu gadu laikā audzēja zivis, pēc tam dīķi nolaida un ar dūņām bagātinātajai zemei vairs nebija nepieciešams cits mēslojums ...

     Kurzemē tika kultivēti arī Latvijas klimatam neraksturīgie augi. Piemēram, Sabilē hercogs pavēlēja iestādīt vīnogulāju, no vīnogām ražot vīnu un to pārdot. Jēkabs pats izdzēra pirmo glāzi ar vīnu, kas bija darināts no ziemeļu klimatā audzētajām vīnogām. Lai gan ļaunas mēles melsa, ka vīns sanāca pārāk skābs, degustācijas laikā hercogs ne ar pušplēstu vārdu, sejas vaibstu vai žestu nesabojāja sava ražojuma reputāciju.( Tik tālu ziemeļos neviens vīnogulājus neaudzēja! Diemžēl tolaik vēl nebija Ginesa rekordu grāmatas, un šis sasniegums tā arī palika oficiāli nereģistrēts.)

     Kurzeme, kas pirms hercoga Jēkaba valdīšanas laikiem bija ekonomiski atpalicis reģions, kā pēc burvju nūjiņas mājiena kļuva par rūpniecisku valsti. Šeit sāka darboties 17 nelielas metalurģiskās rūpnīcas, 85 virvju ražošanas sētas, 100 darvas dedzināšanas uzņēmumu, 10 metāllietuves, 5 dzirnavas - papīra ražotnes. Lielos apjomos uz ārvalstīm tika eksportētas visdažādākās preces : lielkalibra lielgabali, skaisti audumi, kvalitatīvi čuguna katli ... Valstīm ar milzīgu floti – Anglijai, Venēcijai - Jēkabs iemanījās pārdot kuģus. Hercogs prata gan pelnīt naudu, gan pats to kalt – viņa valstī tika kalta nauda ne tikai Kurzemes vajadzībām, bet arī Polijai, kurā dzīvoja daži miljoni cilvēku.

    Rietumos Jēkabu, kas bija rūpnīcu un kuģu īpašnieks, cienīja. Viņš deva naudas aizdevumus savam krusttēvam – Lielbritānijas karalim Kārlim I. Personīgas attiecības ar Jēkabu uzturēja Francijas valdības galva kardināls Mazarīnī, bet pats ietekmīgākais Vācijas valdnieks Brandenburgas kūrfirsts Fridrihs Vilhelms ar prieku atdeva tam savu māsu par sievu.

     Kā tad izdevās hercogam Jēkabam kļūt par tik gudru un enerģisku valdnieku? Tā teikt, pateicoties nelaimei.

 

    Bārenis             

 

    Hercoga Jēkaba māte mira dzemdībās, tēvs kļuva par politisko intrigu upuri. Tēvocis atdeva bāreni Brandenburgas radu aizgādniecībā. Zēnu audzināja Berlīnē, viņš absolvēja Leipcigas Universitāti. Dažas epizodes no viņa biogrāfijas varētu salīdzināt ar Pētera Lielā dzīvi : Jēkabs arī ceļoja pa Eiropu, Holandē studēja kuģu būvniecību, bet vēlāk sāka būvēt okeāna kuģus savā dzimtenē.

    Izglītotajam, enerģiskajam valdniekam nelielā Kurzemes hercogiste šķita par šauru. 17. gadsimta 50. gados Jēkabs sāka sūtīt savus kuģus tālu aiz jūrām un dibināt kolonijas. Āfrikā Gambijas upes grīvā kurzemnieki dibināja faktoriju. Drīzumā Jēkabs nopirka Karību jūrā Tobago salas daļu un uzcēla tur fortu. Kurzemnieku iniciatīvas saistībā ar tirdzniecības un lauksaimniecības attīstību Tobago salā tika atbalstītas ar dažiem bastioniem un deviņiem lielgabaliem. Karību fortu Jakobštati no potenciālajiem ienaidniekiem aizstāvēja vairāk nekā simts zaldātu. Tādā veidā migranta un okupanta pēctecis Jēkabs (viens no viņa senčiem bija Livonijas ordeņa pēdējais mestrs) kļuva par kolonizatoru.

    Tobago salā latviešu zemnieki svinēja Līgo svētkus, sagaidot Ziemsvētkus vai Jauno Gadu, viņi sauļojās pludmalē pie siltās jūras un audzēja šeit graudaugus. Tomēr, Tobago salā graudaugi auga slikti, bet zemnieki mira no tropiskajām slimībām. Hercogs apžēlojās par saviem Kurzemes padotajiem un ieveda salā vergus nēģerus. Ne jau pirmo reizi hercogs risināja problēmu ar vergu palīdzību, arī metropolē Jēkabam piederēja desmiti tūkstoši vergu.

 

     Katram vācietim pa musketei

 

    Nekut citur latvieši nedzīvoja tik slikti, kā Kurzemes hercogistē. Valstī valdīja vācu muižnieki. Tiem piederēja muižas, par kurām viņi nemaksāja nekādus nodokļus; tiem nebija nekādu pienākumu attiecībā pret valsti, tādēļ Kurzemes muižnieki dzīvoja tā teikt, kā niere taukos. Jēkabam bija septiņi gadi, kad landtāgs (muižniecības sapulce) apstiprināja Kurzemes statūtu, saskaņā ar kuru zemnieki tika pielīdzināti vergiem. “Primārā privātā vara ir kunga vara pār viņa vergiem ...” tā bija teikts likumā.

    Tā zemnieki pārvērtās par vergiem, bet muižnieki par vergturiem. Turklāt pats lielākais vergturis bija pats hercogs – viņam piederēja trešdaļa no valsts muižām. Nākdams pie varas, izglītotais Jēkabs nebūt necentās piešķirt latviešiem brīvību. Gluži pretēji, viņa padomnieki sastādīja šaušalīgus dokumentus. Tā, 1644. gadā Jēkaba jurists vācietis Deršavs sagatavoja likumprojektu, kas paredzēja, ka par atkārtotu bēgšanu zemniekam būtu jānocērt kāju. Bet 1663. gadā hercogs nodibināja jaunu reglamentu savām muižām, saskaņā ar to katram muižā dzīvojošajam vācietim vajadzēja iegādāties musketi ar patronu somu. Šeit būtu jāpiezīmē, ka latviešu zemniekiem gluži pretēji kategoriski bija aizliegts iegādāties ieročus.      

    Tātad, hercogam piederēja daudz vergu. Un tieši ar to (bet ne tikai ar Jēkaba komerciālo talantu) var izskaidrot daudzus hercogistes ekonomiskos panākumus. Vergi par velti piegādāja koksni kuģu būvniecībai, par velti izgatavoja virves 85 virvju ražošanas sētās, par niecīgu algu lēja lielgabalus. Citās valstīs labprāt pirka gan kuģus, gan čuguna katlus, gan audumus no Kurzemes, jo šīs preces bija samērā lētas.

    Nav jābrīnās, lasot šādas hercoga Jēkaba laikabiedra Kurzemes apgaismotāja Lentīlija rindiņas, kuras viņš veltīja latviešiem : “Šī tauta ... pret vāciešiem izjūt gandrīz vai nāvīgu naidu.” Latviešu zemnieki bēga no Kurzemes uz zviedru okupēto Vidzemi. Viņi bija gatavi doties kaut vai uz pasaules malu, tātad uz Tobago, lai tikai varētu nokļūt pēc iespējas tālāk no dzimtenes. Diemžēl arī Tobago salā kolonistus sagaidīja vācu virskundzība.

     Pēc Jēkaba nāves Kurzemes hercogiste zaudēja varu pār Tobago salas daļu. Pagāja daži gadsimti. Trinidadas un Tobago valstī tika atrasta nafta, patlaban šeit dzīvo daudz labāk, nekā Kurzemē. Bet Latvijā pakāpeniski sāka poetizēt Kurzemes valdnieka Jēkaba Ketlera darbus. Ar laiku aizmirsās tas fakts, ka hercogistē pret zemniekiem izturējās, kā pret vergiem. Un ja padomju laikos uzņemtajā muzikālajā filmā “Melnā vēža spīlēs” Kurzemes valdnieks vēl tika atveidots ar ironijas devu, tad nedaudz vēlāk viņu sāka visādi sumināt. Ventspilī parādījās kuģis “Hercogs Jēkabs”, Jelgavā – Hercoga Jēkaba laukums, Rīgā sāka ražot liķieri “Hercogs Jēkabs”. Baudot liķieri, kā zināms, ir patīkami parunāt par sensenajiem laikiem, kad Latvijā ieveda brīnumainas preces no aizokeāna kolonijām ...

 

      ( no krievu valodas tulkoja Irēna Ase)

 

 

          

Komentāri


Осталось символов:  4124124