Galvenā lapa - Arhīvs - 2005


22.03.2005   Rīga Rietumu un Austrumu krustceļos

                                             



        



            Kopā ar Eiropu. Vai uz mūžu?



 

   Tas notika pirms 305 gadiem. Februāra putenī uz Rīgu slepeni virzījās vācu karapulki. Tie nebaidījās no sala, jo vācieši bija pārliecināti : aiz atvērtiem vārtiem armiju sagaida laicīgi sagatavotas alus muciņas un pudeles ar Rīgas šņabi, kurš spēja itin labi sasildīt. Tomēr pilsētas vārti izrādījās aizvērti, un tas uz gadsimteņiem izlēma Latvijas likteni.



 



    Rietumu un Austrumu krustceļos



 



    Latvija ir pārāk maza, lai būtu par tā dēvēto “lietu sevī”. Gadu simteņiem šī zeme ieguva sev sabiedrotos vai kungus te no Rietumiem, te no Austrumiem. Viss sākās vairāk nekā pirms tūkstošiem gadu, kad latviešu senči maksāja meslus Kijevas kņazam Vladimiram.  19. gadsimtā Krievijas akadēmiķis Veselovskis izvirzīja versiju, ka Koknesē kādu laiku valdīja kņaza Vladimira dēls Iļja (tas pats teiku varonis Iļja Muromietis). Tā ir tikai versija, bet precīzi zināms : 11. gadsimtā Latvijas Koknesē (tolaik Kukeinosā) un Igaunijas Jurjevā (Tērbatā) dzīvoja krievu karadraudzes vīri. Krievu ietekme bija tik spēcīga, ka pat tad, kad migranti no Rietumiem dibināja Latvijā katoļu bīskapiju, Romas Pāvests kādu laiku pieskaitīja Livoniju Krievzemei. 



    Krievu karadraudze vāca meslus (tas ir nodokļus) Daugavas krastos gandrīz divsimt piecdesmit gadus. Bet , lūk, bīskaps Alberts dibināja Rīgu un krustneši sāka solīt vietējiem iedzīvotājiem kārtību un civilizācijas labumus. Pirmo eirooptimistu vidū bija dažādu tautību pārstāvji : vācu maģistrs Veno, līvu vadonis Kaupo no Siguldas apkārtnes, viņa znots Ivans no Pleskavas ...    



      Tajos laikos Krievzeme piedzīvoja grūtas dienas. Pēc sakāves Ledus kaujā uz Peipusa ezera Livonijas ordeņa bruņinieki solīja atgriezt Novgorodai Latgali, bet krievu kņaza Ņevas Aleksandra ceļš veda viņu pretējā virzienā – uz Ordu. Tolaik krievi nebija spējīgi domāt par Baltiju un Livonija kļuva par Vācijas imperatora vasali.

     Pagāja gadsimti. Rietumu virskundzība sāka nomākt latviešu zemniekus, bet vēlāk arī vācu muižniekus. Livonijas zemniekus padarīja par dzimtcilvēkiem daudz agrāk par Krievzemes zemniekiem. ( Kad cars Boriss Godunovs atcēla Jurģu dienu, viņš vienkārši pielīdzināja savas valsts likumus tā laika Rietumu civilizācijas “sasniegumiem”). Jau pēc Livonijas ordeņa kraha ( kas bija atrāvies no Rietumiem) Zviedru karalis sarīkoja Vidzemē tā saucamo redukciju – par labu valstij muižniekiem atņēma gandrīz visas muižas. Lielākā daļa Latvijas tautas ( dzimtcilvēki) kļuva par Kārļa XI privātīpašumu, bet Vidzemē visi bija neapmierināti : gan zemnieki, gan muižnieki. Muižniecības virsvadītājs Johanns Reinholds Patkuls devās pēc palīdzības pie to laiku Eiropas vispopulārākā monarha – Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta Stiprā.

 

     Pārmaiņu laikos

 

     Patkuls noslēdza ar Augustu Stipro sava veida “slepeno protokolu” – ar Vidzemes muižniecības palīdzību saksietim, kuru par karali ievēlēja poļu šļahta, vajadzētu saņemt Vidzemi un Rīgu savā personiskajā īpašumā. Lepnā Polija neko no tā neiegūtu, bet Vidzeme pievienotos Rietumiem. Patkuls uz gadu simteņiem izlēma Latvijas likteni, burtiski pierunādams Augustu Stipro ņemt sabiedrotajos jauno krievu caru Pēteri. Vidzemes bruņniecības līderis centās iestāstīt karalim, ka krievu kājnieki “ir spējīgi darboties tranšejās un bezbailīgi mirt no pretinieka ugunīm.”

    Augustam II uzradās vēl viens sabiedrotais – mazgadīgā Kurzemes hercoga Fridriha –Vilhelma aizgādnis Ferdinands. Karā pret Zviedriju viņš ieraudzīja iespēju sagrābt varu Kurzemes hercogistē. Ferdinands (kurš piešķīra sev skaļu hercoga administratora titulu) deva saprast Kurzemes hercoga atraitnei Elizabetei : tagad viņai labāk būtu paklusēt. Viņš ne tikai atdeva saksiešiem savu lielgabalu un trīssimt lielgaballodes, bet arī izveidoja kurzemnieku kara vienību, kas sastāvēja no 145 cilvēkiem ( skaļi nosaukdams to par pulku).

    Krievu armijai vajadzēja noturēt pretinieku pie Ņevas grīvas, bet Saksijas kūrfirsta brašajam karaspēkam ar negaidītu triecienu ieņemt Rīgu. Karalis noticēja Patkula apgalvojumiem, ka Rīgā gatavojas sazvērestība un pilsētas vārti būs atvērti. Augusts II uzņēma Vidzemes muižniecības vadītāju savā armijā un piešķīra viņam pulkveža pakāpi.

    Bija nolemts uzsākt karu Ziemassvētkos – 1699. gada decembrī.

    Tomēr Rietumi Augusta Stiprā personā pieļāva nopietnu kļūdu. Eiropā stiprinieks Augusts II skaitījās par vienu no visslavenākajiem siržu lauzējiem un karagājienu vietā viņš deva priekšroku dāmu sabiedrībai. Vai tad viņš spēja ignorēt Ziemassvētku balli Varšavā? Savukārt Saksijas karaspēka virspavēlnieku ģenerāli Flemingu tā aizgrāba poļu panes Sapegas daiļums, ka viņš aizlaidās uz Saksijas galvaspilsētu Drēzdeni svinēt kāzas. Bez saviem vadoņiem armija stāvēja pie robežas, nezinādama, ko darīt.

     Pienāca februāris – laiks, kad feodālajā Rīgā tika rīkotas nemitīgas svinības. Šeit notika cunfšu svētki ar mistērijām, ballēm un dzīrēm. Melngalvju namā ieveda desmitiem alus mucu, pastāvīgi tika papildināti sveču krājumi.

     Jaunlaulātais ģenerālis Flemings nolēma, ka ir pienācis īstais laiks ar negaidītu triecienu sagrābt pilsētu, kas bija ieslīgusi neapturamos priekos un līdz ar to zaudējusi modrību. “Tieši mums būs sagatavotas mucas ar alu!” centās pārliecināt savus dienesta biedrus Johanns Patkuls. 11. februāra naktī saksieši devās karagājienā. Putenī, necaurredzamā tumsā viņi tuvojās Rīgai. Pēkšņi tumsas aizsegu pārrāva uguns zibšņi – negaidīti “piedzērusies” pilsēta izrādījās gatava aizsardzībai un sagaidīja saksiešus ar lielgabalu zalvēm!      

      Hercogs administrators Ferdinands nolēma pārvērst Rīgu par drupu kaudzi un sāka to bombardēt. Drošsirdīgais saksiešu ģenerālis Karlovičs veda savus kājniekus uzbrukumā uz Kobronšanci (zviedru nocietinājumu Pārdaugavā) un 12. februārī paveica brīnumu : ieņēma nocietinājumu ar bastioniem, kuriem apkārt bija ūdens grāvis. Pēc tam Karlovičs aplenca Dinamindi – zviedru cietoksni Daugavas grīvā – un divi tūkstoši somu, kas dienēja Kārļa XII armijā, padevās.

    Līdz ar to panākumi izbeidzās. Rīga ar tās desmit metrus platajiem aizsargvaļņiem likās nepieejama. Pats Augusts II ieradās karadarbības laukā, lai uzmundrinātu savu karaspēku. Jūnijā viņš bieži demonstrēja  drošsirdību, pārgalvīgi jādams uz zirga netālu no pilsētas vārtiem un pakļaudams savu dzīvi briesmām. Saksieši apbrīnoja sava valdnieka drosmi, bet zviedri sēdēja aiz vaļņiem un smīnēja.

     15. septembrī Polijas karalis un Saksijas kūrfirsts noņēma pilsētas aplenkumu un aizmirsa par sapņiem ieņemt Baltijas bagātāko ostu.

     Augusts II cieta virkni zaudējumu un 1707. gadā noslēdza ar Kārli XII separātu mieru. Krievu cars Pēteris I, kurš tolaik jau dibināja Sanktpēterburgu, turpināja karu un 1710. gadā Krievijas feldmaršalam Šeremetjevam izdevās ieņemt Rīgu. Vairāk nekā divsimts gadus pilsēta bija Krievijas lielvalsts sastāvā.

 

     Viss tika izlemts Latvijā

 

     No pirmā acu uzmetiena varētu likties, ka Augusta Stiprā Rīgas karagājiena neizdošanās galvenais iemesls slēpjas karaļa slinkumā un nevīžībā. Respektīvi, ja saksiešu armija lieki netērētu laiku, pēkšņi dotos Ziemassvētku triecienā, tad vēstures gaita būtu pavisam savādāka. Patiesībā Rīgas liktenis, kā tas notika arī 13. gadsimtā, tika izlemts Latvijā. Bīskaps Alberts nekad nespētu nostiprināties Daugavas krastos, ja šeit nebūtu liela skaita vietējo eirooptimistu. 1700. gadā Rīgas un Vidzemes likteni noteica intrigas Kurzemes hercogistē. Velti hercogs administrators Ferdinands uzskatīja, ka izveidojot 145 cilvēku lielu pulku, viņš spēs morāli ietekmēt hercoga atraitni Elizabeti. Ārēji viņa padevās tam bez pretošanās, bet slepeni nosūtīja ziņu Rīgas zviedru ģenerālgubernatoram grāfam Dalbergam. Viņš sadedzināja Rīgas priekšpilsētu (kā tolaik bija pieņemts, jo pateicoties tam pilsētai izdevās izturēt ilglaicīgu aplenkumu), sagūstīja un sodīja ar nāvi sazvērniekus, Rīgas garnizona karaspēks atradās pastiprinātā kaujas gatavībā un gaidīja pretinieku. Tādēļ arī izgāzās labi pārdomātais Vidzemes muižniecības virsvadītāja Johanna Reinholda Patkula plāns.

 

     20. gadsimtā pēc Oktobra revolūcijas Krievijā atkal iestājās grūti laiki. Neatkarīgā Latvija sāka orientēties uz Rietumu tirgu. 1940. gadā Latvija atkal tika inkorporēta valstī ar galvaspilsētu Maskavu. 2004. gadā Latvijas Republika iestājās Eiropas Savienībā un deleģēja Briselei daļu no pilnvarām. Kas zina, vai tas ir pēdējais vēstures pagrieziens?

 

(no krievu valodas tulkoja Irīna Ase)                                            

                 

Komentāri


Осталось символов:  4124124