Galvenā lapa - Arhīvs - 2005


16.03.2005   Latvijas valdošā elite pielietoja spēku pret antifašistiem

 



 

   16. martā Latvijas varas iestādes faktiski apstiprināja savus vēsturiskos orientierus un politiskās prioritātes.

   

   Atļaujot klubam “415” rīkot gājienu par godu bijušajiem Waffen SS leģionāriem, Rīgas domei vajadzētu paredzēt, ka daļa rīdzinieku nostāsies piketā, protestējot pret nacisma atdzimšanu valstī.

    Lai aizstāvētu gājiena dalībniekus (un tātad pret antifašistiem), nostājās policijas specvienības, policisti ar suņiem, jātnieku policija.    

     Ap plkst. 11.00 cilvēku, kuri protestēja pret gājienu, skaits pārsniedza dažus desmitus, visi viņi ietērpās koncentrācijas nometņu ieslodzīto drēbēs, daudziem pie krūtīm bija piespraustas dzeltenās Dāvida zvaigznes. Žurnālistus interesēja šo cilvēku motivācija – kas tad lika viņiem atnākt laukumiņā pie “Laimas ” pulksteņa?

     “ Šīs dienas varoņu vidū ir tā saucamie “žīdu šāvēji”, kuri deva uzticības zvērestu Hitleram. Uz ko tad viņi cerēja? Uz to, ka Latvija iegūs neatkarību un šeit dominēs latviešu valoda? Naivi ļaudis! Ja nebūtu Padomju armijas, tad Latvija kā valsts nepastāvētu – eksistētu vienīgi Vācijas piedēklis,” teležurnālistiem paziņoja Saeimas PCTVL deputāts Jakovs Pliners. Viņš pastāstīja arī par to, ka etnisko “tīrīšanu” laikā  bija zaudējis daudzus radiniekus : “Tas ir mans protests. Es nevaru klusēt un neklusēšu!”

     Tieši plkst. 11.00 piketētāji nostājās, izveidojot ķēdīti un aizšķērsodami Brīvības ielu, pa kuru bijušo esesiešu un viņu atbalstītāju kolonnai vajadzētu uzsākt virzību. Un tad notika kaut kas neticams : policija atdalīja protestētāju daļu un, rupji stumdama viņus pie policijas mašīnām, iegrūda tajās. Tos, kuri pretojās, vilka pa ielu, pa netīro sniegu – pāri tramvaja sliedēm. Tomēr ar vienu protestētāju grupu likuma sargiem bija par maz – policisti darbojās līdz tam brīdim, kamēr pilnīgi neatbrīvoja ielu neofašistu gājienam.

      Arestēto vidū bija Rīgas domes iepriekšējā sasaukuma PCTVL deputāts A. Giļmans, jaunievēlētie deputāti V. Dergunovs un V. Rafaļskis. Viņi kopā ar pārējiem izkliedza saukli: “Nē fašismam!” Bet fašisms triumfēja, un ceļu tam attīrīja policisti, kurus patlaban vada iekšlietu ministrs Ē. Jēkabsons (Latvijas Pirmās partijas biedrs). Tas pats Jēkabsona kungs, kurš jau draudēja pielietot represijas pret tiem, kas nepiekrīt Latvijas iekšpolitikai. Jēkabsona vadītie policisti aizsargāja A. Gardu, kas gāja “bijušo” kolonnas priekšgalā, blakus viņam soļoja slavenā L. Apine – Saeimas deputāta A. Kiršteina palīdze. Šis kungs, kā zināms, izstrādāja krievu deportācijas no Latvijas projektu, deva padomu izmantot 1939. gada pieredzi, kad no Latvijas izbrauca baltvācieši.

      Patlaban, kā izrādās, Latvijas iedzīvotāju daļa ir gatava dievināt kara noziedzniekus un viņu pakalpiņus. Godinot Hitlera rokaspuišus, dzied dziesmas; viņiem par godu pie pieminekļa “Tēvzemei un Brīvībai” izplatīja speciāli izdotās piemiņas atklātnes “16. marts – Latviešu leģiona atceres diena”. “Latviešu leģions – nācijas sirdsapziņa! Mēs stāvam patiesības sardzē!” – rakstīts atklātnēs, uz kurām ir attēloti vietējie šucmaņi Waffen SS karavīru formā. Kā “piedevu” šīm atklātnēm deva avīzi “DDD”.

    Atklātņu un avīžu izplatīšanas laikā pa labi no pieminekļa atskanēja spēcīgs sauklis : “Latvija – Eiropas negods!” Tas izskanēja no to cilvēku lūpām, kuri netika arestēti un aizvesti uz policijas iecirkni Nr. 21 ar mikroautobusiem ( valsts numuri RD 137 un DK 2260).

    Izdzirdot šo saukli, blakus stāvošais liela auguma vīrietis ( kā izrādījās, bijušais sportists), sarunājoties ar domubiedriem, komentēja : “Žīds sapulcināja sīkos ... Hitlera kļūda, ka tie vēl ir dzīvi. SS – tas ir mans gods! Labi, ka jaunie to pārņem ! ” Pie tam šis runātājs nesmādēja krievu nenormatīvo leksiku.

    Jaunie leģionāru atbalstītāji patiešām bija noskaņoti agresīvi, kārtējo reizi kliedza par Latviju latviešiem, apsaukāja krievus par “piekto kolonnu”, “Kremļa roku”. Kāds no leģionāru sekotājiem paziņoja : “Nacionāli domājošajiem patriotiem beidzot vajag kaut ko darīt! Viņos jāieaudzina cīņas garu.”

     Vai cīņas ar mierīgajiem iedzīvotājiem garu? Otrā Pasaules kara laikā Latvijas teritorijā darbojās 42 policijas bataljoni. Tieši šīs vienības izveidoja Latviešu Waffen SS leģiona kodolu.

     Senču slaktētāju gars jundīja arī agresīvi noskaņoto sieviešu prātos, kuras stāvēja pie pieminekļa : “Šitos visus vajag nošaut!” Kliedza kāda sieviete, norādot uz jaunajiem cilvēkiem, kuri nokļuva policijas ielenkumā.

    Mūsu deputātus  A. Giļmanu, V. Dergunovu, V. Rafaļski  policija cik maksimāli vien iespējams ilgi noturēja iecirknī – trīs stundas, sastādīja protokolus.

     “Šis “sacerējums” ir pielāgots 167. pantam – “nepakļaušanās policijai”. Acīmredzami tam sekos turpmākā rīcība – soda sankcijas vai tiesas prāva ,” pēc iznākšanas no iecirkņa Nr. 21 paziņoja Rīgas domes jauniesauktais deputāts ārsts Viktors Dergunovs.

                           

Komentāri


Осталось символов:  4124124