Galvenā lapa - Arhīvs - 2005


15.03.2005   Viņi cīnījās par Hitleru

 



Leģionārus un vlasoviešus attaisnoja četrdesmit piektajā gadā, attaisno arī patlaban

 

  16. martā Rīgā un Liepājā notiks gājieni par godu tiem, kas Otrā Pasaules kara laikā iestājās Waffen SS leģionā. Tas atkal aktualizē tēmu. Kas tad ir leģionāri – brīvības cīnītāji vai tikai marionetes nacistu rokās, kas karoja par Latvijas pārvēršanu reihskomisariātā  Ostlande?

 

   Bataljonu cīņa

 

    Latviešu vienības sāka karot Hitlera pusē vēl pirms Latviešu Waffen SS leģiona izveides. Pirmais latviešu policijas bataljons bija nosūtīts uz Austrumu fronti 1941. gada oktobrī. Viņam sekoja citi. 1943. gadā seši bataljoni iestājās SS leģionā. Ievērību pelna tas fakts, ka Latvijā bija izveidoti ne tikai 42 latviešu, bet arī 7 krievu policijas bataljoni. Tomēr šodien nevienam no Latvijas krieviem pat prātā neienāk rīkot gājienus tiem par godu.

   Parādījās latviešu un krievu bataljoni, uzradās arī laikraksti, kas attaisnoja viņu darbību. Latviešu “Tēvija” centās pierādīt, ka visās nelaimēs, kuras bija piemeklējušas latviešu tautu, ir vainojami cittautieši, bet glābs latviešus Ādolfs Hitlers. Kara laikā Rīgā iznāca uzreiz dažas avīzes, kuras aicināja nodarboties ar “jaunās Eiropas” celtniecību arhitekta no reihskancelejas vadībā. Viens no šādiem hitlerisma ruporiem – “Russkij ļistok” (“Krievu lapa”) – aicināja “līdz galam, līdz uzvarai pašaizliedzīgi un bezbailīgi cīnīties pret boļševismu un Staļinu”. Universāla atruna visiem laikiem. To pašu patlaban atkārto arī leģionāru “advokāti” – leģionāri cīnījās nevis PAR Hitleru, bet  tikai PRET Staļinu. Neviens no šiem “advokātiem” nepaskaidro, kas notiktu, ja uzvarētu leģionāri. Latvijas Republikas vietā būtu reihskomisariāts Ostlande, vācu valoda kļūtu par valsts valodu, bet Latvijas zemē nebūtu latviešu tautas vispār ... 

    Pat tad, kad Hitlera koalīcija sāka agonizēt, avīze “Russkij ļistok” turpināja noziedzīgi melot. 1944. gada 22. augustā šī “lapele” priecīgi paziņoja: “Hitlers apbalvoja Somijas maršalu Mannerheimu ar Dzelzs Krusta bruņinieka pakāpes Ozolvainagu.” Tajā pat laikā Mannerheims jau uzsāka sarunas ar PSRS. Kad slēpt Somijas izstāšanos no kara jau nebija iespējams, “Russkij ļistok” uzsāka riet : “Somija izstāsies no šī kara bez jebkādām cerībām uz kaut cik nodrošinātu nākotni.” Šodien ikviens Latvijas iedzīvotājs var apskaust somu dzīves līmeni un izdarīt secinājumus par to, cik “nenodrošināta” izrādījās šīs valsts nākotne.

    Visai interesanta izskatījās arī SS leģionāru krievu draugu informācija par situāciju izveidojušos teritorijā, kas bija atbrīvota no hitleriešiem. 27. septembrī  “lapele” “Russkij ļistok” paziņoja, ka Rēzeknē plašumā vēršas “žīdu terors”, kura rezultātā tika nogalināti simtiem cilvēku, bet pilsētā un tās apkārtnē nav palicis iedzīvotāju, jo visas sievietes un bērni bija izsūtīti uz Donbasu, bet visi vīrieši līdz 50 gadu vecumam iesaukti armijā. Šādi murgaini meli tika izplatīti, lai attaisnotu leģionāru lietu.

    1944. gada 3. oktobrī “lapele” publiskoja sensacionālu armiju grupas “Nord” virspavēlnieka ģenerālfeldmaršala Šērnera aicinājumu. Melošanas mākslā Hitlera karavadonis bija sasniedzis augstu stratēģiska līmeņa pakāpi. Viņš apgalvoja, ka vācu armija bija spiesta atstāt Igauniju Somijas nodevības dēļ. Toties tagad, lūk, it kā varētu apslāpēt lielinieku uzbrukumu un pārņemt iniciatīvu savās rokās, uzbrūkot pretiniekam. Ģenerālfeldmaršals lepni solīja, ka ienaidnieks “asinīs satrieks savu galvu” pret vācu nocietinājumiem. Pēc 10 dienām avīze “Russkij ļistok” zaudēja iespēju iznākt Rīgā – neskatoties uz Šērnera solījumiem, pilsētā iesoļoja Padomju karaspēks.

 

    Uzvaras gads                   

   

     1945. gadu par Uzvaras gadu nosauca nevis Staļins, Rūzvelts vai Čērčils, bet gan kāds cits. 1944. gada 31. decembrī to izdarīja ... ģenerālis Vlasovs, griežoties ar aicinājumu pie vlasoviešiem. Tas tika publicēts krievu avīzē “Za Rodinu” (“Par Dzimteni”), kuru Kurzemē izdeva nacistu atbalstītāji. Ģenerālis nodevējs pārliecinoši solīja, ka 1945. gads kļūs par lūzuma gadu karā, jo Eiropas tautas aktīvi atbalstīs Hitlera “jauno kārtību”. Tanī pat numurā bija publicēts arī Hitlera ģenerālštāba ģenerāļa Heinca Guderiana aicinājums “lielinieku uzbrukums neizbēgami tiks apslāpēts.” Kāda liekulība! Kā zināms, 9. janvārī Guderians devās ar ziņojumu pie Hitlera un atklāti paziņoja : “Mans fīrer! Austrumu fronte līdzinās kāršu namiņam. Ja to pārraus kaut vai vienā vietā, viss pārējais sabruks! ” 25. janvārī Guderians aicināja noslēgt separātu mieru ar Rietumiem. Tagad kļuvis zināms, ka šādi mēģinājumi bija. Kamēr nacistu vadoņi aicināja leģionārus un vlasoviešus turēties līdz pēdējai asins lāsei, Himlers un Ribentrops centās vest separātas sarunas ar Rietumiem. Gestapo šefs Millers skeptiski izturējās pret šādiem centieniem. Jau 1943. gadā, paredzot, kas kļūs par nacisma kapraci, viņš uzskatīja, ka sarunāties var tikai ar Staļinu. Vēlāk, miera laikos uzrakstītajos memuāros Šelenbergs  minēja šādu pēc kara bez vēsts pazudušā Millera izteicienu : “Patlaban Staļins rādās man pavisam citādākā gaismā. Viņš stāv neticami augstāk pār visiem Rietumu lielvalstu līderiem ...” Tomēr, kamēr Millers sapņoja par sarunām ar PSRS, štirlici strādāja, bet Padomju karaspēks turpināja virzīties uz priekšu. Aprīļa otrajā pusē Padomju armija sāka uzbrukumu Berlīnei. Tanī pat dienā, kad trakais fīrers bailēs no atmaksas labprātīgi devās viņsaulē, Kurzemē avīze “Za Rodinu” publicēja ģenerāļa Vlasova pilnvarotā pārstāvja aicinājumu “Krievu ļaudīm Kurzemē”. Aicinājums atgādina murgojumu : “ Mūsu Virspavēlnieks vairāk kā jebkad ir pārliecināts mūsu cīņas veiksmīgā iznākumā.” Šādas smadzeņu skalošanas rezultātā arī izveidojās murgaina situācija : jau krita Berlīne, pašā Vācijā Hitlera armija pilnībā pārstāja pretoties, bet Kurzemē vācieši un latviešu leģionāri glabāja uzticības zvērestu beigtajam fīreram - turēja fronti, atraidīja uzbrukumus, cīnījās ar partizāniem un pagrīdniekiem. Bezjēdzīgi lējās asinis ...

 

    “Iesaukuma” dīvainības             

 

    Patlaban Eiropā , maigi izsakoties, nav modē būt par Hitlera koalīcijas cīnītāju. Grāmatas “Latvijas vēsture. XX. gadsimts” krievu izdevums izsauca visai plašu sabiedrisko rezonansi. Šajā vēstures grāmatā tiek izcelta leģionāru varonība un tanī pat laikā apgalvots, ka viņi nebija vainīgi – fīrers viņus iesauca piespiedu kārtā. Grāmatā tiek atzīmēti lielie zaudējumi, kurus cieta leģionāri; runāts par viņu heroismu : “Septiņi latviešu karavīri par drošsirdību kaujās par Kurzemi bija apbalvoti ar augstāko vācu kara apbalvojumu – Bruņinieka Dzelzs Krustu.” Jā, fakts, kas ir “cienīgs”, lai to ierakstītu vēsturē - septiņi drosmīgi cīnījās nacistu vadībā ! Tanī pat laikā grāmatā tiek apgalvots : “ dominējošais vairākums vācu armijā bija iesaukts piespiedu kārtā. ” Toties dažas lappuses pirms tam minēts , ka 1941. gadā policijas bataljoni bija izveidoti pēc “absolūtā brīvprātīguma principa”, bet daļa no šiem bataljoniem bija iekļauta leģionā. Rodas jautājums : tātad - brīvprātīgi vai piespiedu kārtā? Tomēr daudz svarīgāks ir kas cits. Ja iesaukums bija piespiedu, tad kā vērtēt tagadējās 16. marta “svinības”? Ja jau leģionāri bija upuri, kurus vardarbīgi iegrūda kara gaļasmašīnā, tad no viņu puses būtu loģiski 16. martā rīkot antifašistisko mītiņu un nolādēt trako fīreru. Jādomā, ka pirmām kārtām leģionāru pasākumos ir gatavi piedalīties tie bijušie esesieši, kuri brīvprātīgi gāja karot Hitlera vadībā, un tie jaunie cilvēki, kuri šādu rīcību attaisno.

 

( autores tulkojums no krievu valodas)        

 

Komentāri


Осталось символов:  4124124