Galvenā lapa - Arhīvs - 2005


09.03.2005   Nenodrošināto vecumdienu valstskā Latvijas iedzīvotāji atteicās no pensijām

 



  

Nenodrošināto vecumdienu valsts



kā Latvijas iedzīvotāji atteicās no pensijām

 

    Kādēļ šodien pensionāriem ir tik grūta dzīve? Uz šo jautājumu var atbildēt arī tā : diemžēl šādas ir Latvijas Republikas tradīcijas. Bet ir pienācis laiks mainīt sliktas tradīcijas!

 

    Pēdējā vietā Eiropā

 

   1934. gadā neilgi pirms Ulmaņa apvērsuma Latvijas Centrālais arodbiedrību birojs izdeva grāmatu, kura šodien var šokēt. Izdevums saucās “Par apdrošināšanu invaliditātes, bezdarba un vecuma nespējas gadījumā”. Tajā gāja runa par pensiju likumdošanu Eiropas valstīs un par apdrošināšanu bezdarba gadījumā : “Vienīgās valstis, kur nav šādu likumu, tā ir Igaunija, Latvija un Lietuva .” Kā tad tā?! Vēl taču viduslaikos Rīgā pilsētas cunfšu statūti paredzēja palīdzību slimajiem, darba nespējīgiem meistariem, un pilsētas amatniekiem izmaksāja pensijas sudraba naudā ...

   Diemžēl, pārejot no feodālisma pie “mežonīgā” kapitālisma pensijas kaut kā “izzuda”. Laiks gāja, Rietumos kapitālisms kļuva arvien civilizētāks. 1889. gadā Vācijā tika pieņemts pirmais Eiropā likums par apdrošināšanu vecumdienās. Krievijas Impērijā vēl nebija sasniegts šāds sociālās aizsardzības līmenis. Bet ne velti pēc iedzīvotāju procentuālā skaitļa lielpilsētās Vidzemes un Kurzemes guberņas bija otrajā vietā aiz Lielbritānijas. Būdama Krievijas Impērijas sastāvdaļa, Latvija pirms deviņdesmit gadiem piedzīvoja ekonomisko bumu : šeit ražoja augstas kvalitātes automašīnas, motorus, elektrotehniku ; Rīgas rūpnīca “Provodņik” (“Vadītājs”) ieņēma otro vietu pasaulē (!) pēc saražoto autoriepu skaita. Lai izmaksātu strādniekiem pensijas, bagātie uzņēmumi izveidoja paši savus pensiju fondus. Valsts izmaksāja pensijas bijušajiem ierēdņiem, atstādinātajiem virsniekiem un t.t.

     Neatkarības gados Pirmā Republika nepavirzījās šajā ziņā uz priekšu salīdzinājumā ar cara laikiem. Lūk, kas rakstīts jau minētajā grāmatā “Par apdrošināšanu invaliditātes, bezdarba un vecuma nespējas gadījumā”. 1934. gadā, kad iznāca šis izdevums, pensijas par darba stāžu visiem gados veciem ļaudīm izmaksāja gandrīz 30 valstīs : ne tikai kapitālistiskajā Eiropā un sociālistiskajā PSRS, bet arī Austrālijā, Brazīlijā, “banānu” Ekvadorā, nedemokrātiskajā Kubā, Čīlē, Urugvajā. Pat daudzi apspiestie nēģeri nākotnes “aparteīda valstībā” – DĀR – bija daudz labāk nodrošināti vecumdienās, nekā Jelgavas strādnieks vai Rīgas žurnālists. Vēl vairāk. Daudzās valstīs pensijas maksāja arī gados veciem sīkīpašniekiem. Piemēram, zemnieki saņēma vecuma pensijas 15 valstīs, amatnieki – 13 valstīs. Daudzās valstīs maksāja arī  invaliditātes pensijas, kuras Latvijā neeksistēja. 

     Latvijā gados vecs cilvēks varēja cerēt vienīgi uz sociālo palīdzību. 1933. gadā valsts piešķīra šo palīdzību tādā apjomā, ka vidēji uz katru mazturīgo sanāca viens santīms mēnesī. Pašvaldības izrādījās daudz dāsnākas. Tomēr 6,5 miljoni latu gadā (pie tam ne tikai pensionāriem, bet visiem trūcīgajiem), tā nebūt nebija pietiekoša summa. Situāciju glāba tas apstāklis, ka dzīves ilgums visā pasaulē tolaik bija daudz īsāks, nekā patlaban, un tikai nedaudzi nodzīvoja līdz vecumdienām. Bet arī šādiem laimīgajiem naudas nepietika : laukos sociālā pabalsta (kurš aizvietoja pensiju) izmērs nereti nepārsniedza sešus latus mēnesī.

 

    “Drakonu” humanitāte

 

     Tādos apstākļos Latvijas sociāldemokrāti izstrādāja pirmo Latvijā likumprojektu par pensijām. Pēc mūsdienu viedokļa tas šķiet “drakonisks”. Saskaņā ar likumprojektu, bija ļauts aiziet pensijā ne agrāk par 65 gadu vecumu. Tika paredzēta nivelēšana : visiem vecuma un invaliditātes pensionāriem pa 30 latiem mēnesī. Pateicoties tam bija paredzēts samazināt visus valsts izdevumus pensijām līdz 30 miljoniem latu gadā. ( Kā jau tika minēts, cilvēki tolaik dzīvoja mazāk, un rezultātā pensiju saņēmēju skaits sastādīja tikai 80 tūkstošus cilvēku.) Šo naudu bija paredzēts daļēji saņemt no darba devēju iemaksām pensiju fondā, bet daļēji no valsts līdzekļiem.

     Pat ja likumprojekts būtu kļuvis par likumu, tad salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm Latvija vienalga izskatītos ne visai labi. Piemēram, Beļģijā sievietēm tolaik bija tiesības aiziet pensijā 55 gadu vecumā.

     Bet arī šādu “drakonisko” projektu noraidīja Latvijas Saeimas labējais vairākums. Sociāldemokrāti demonstrēja uzstājību un spēja panākt referenduma pensiju jautājumā sarīkošanu. Pie tam priekšlikums bija vienā “paketē” ar bezdarbnieku pabalstu piešķiršanu likumprojektu ( šādu pabalstu Latvijā arī nebija). Tātad, 1934. gada 24. februārī vēlētājiem vajadzēja nobalsot par vai pret pensijām Latvijā.

      Kreisie aktīvi aģitēja. Dažbrīd pat gadījās kuriozi. Par vienu no tiem rakstīja avīze “Segodņa” : “Kad no ruporiem atskanēja antifašistisks sauklis un lozungs pret badu, klātesošais policists pieprasīja, lai pārraide tiktu pārtraukta, paziņojot, ka šādi lozungi ir pretvalstiski.” ( Neuzņemšos garantēt tik dīvainas informācijas vecajā avīzē precizitāti, bet tā bija rakstīts.)

     24. februārī Rīgā pie balsošanas urnām atnāca vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku, Liepājā – vairāk nekā 20 tūkstoši. Gandrīz visi viņi balsoja par pensiju ieviešanu. Diemžēl viņu balsu nepietika. Lieta tāda, ka referendums skaitījās par notikušu, ja tajā piedalījās vairāk nekā 50 % no tiem vēlētājiem, kuri balsoja iepriekšējās Saeimas vēlēšanās. Labējās partijas aicināja boikotēt referendumu. Pilsētās balsotāju skaits bija pietiekams, lai likums stātos spēkā, bet lauku novados – nē. Kopumā pensiju likumdošanas ieviešanai pietrūka dažu desmitu tūkstošu balsu.

 

     Kāds ļaunums bija pensijās?

    

Kādēļ tad lielākā daļa vēlētāju nolēma nodarboties ar saviem darbiem un nebalsot par pensijām, bezdarba un invaliditātes pabalstiem? Ne jau tādēļ, ka daži vienkārši nezināja , kas notika 24. februārī. Simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju nepiedalījās balsošanā pilnīgi apzinīgi. Lieta tāda, ka algoti darbinieki tolaik Latvijā sastādīja mazākumu. Bet tautas lielākā daļa – zemnieki, amatnieki, sīktirgotāji – bija privātīpašnieki un ļoti nevēlējās maksāt sociālo nodokli no savas saimniecības ienākumiem. Bet  tas zemnieks, kurš vasarā algoja laukstrādnieku, nereti bija daudz niknāks pensiju reformas pretinieks, nekā kāds no lauku saimniekiem. Solidaritāte un žēlsirdība vērā netika ņemtas. Velti grāmatas “Par apdrošināšanu invaliditātes, bezdarba un vecuma nespējas gadījumā ” autors centās pirms vēlēšanām apelēt pie sīksaimnieku sirdsapziņas, velti rakstīja: “Lauksaimnieki pauž sašutumu sakarā ar apdrošināšanu bezdarba gadījumā, bet lai viņi atceras, ka baro pat savus zirgus tajās dienās, kad tie nestrādā; vai tad darba cilvēkam nav tiesību uz tādu pašu attieksmi ? ”  

      Šādi aicinājumi, kā jau tika minēts, nelīdzēja. Tikai pēc Padomju varas nodibināšanas Latvijā sāka masveidīgi izmaksāt pensijas.

      Divdesmitā gadsimta 90. gados pensionāru pirktspēja krasi kritās : par padomju laiku 120 rubļu pensiju varēja dzīvot, bet 90. gados par 50 – 60 latiem vecie ļaudis spēja izdzīvot ar grūtībām. Ne jau visiem tas izdevās. Jāatzīmē, ka situācija ar tautsaimniecībā aizņemto statusu kardināli izmainījās : patlaban algotie darbinieki sastāda vairākumu. Liekas, viņi varētu aktīvi censties aizstāvēt savas tiesības. Tomēr, acīmredzami, kamēr netiks pārvarēta dalīšana pilsoņos un nepilsoņos, kamēr no iedzīvotājiem neizveidosies vienota tauta, būtu naivi gaidīt  krasu lūzumu algoto darbinieku tiesību aizstāvēšanas lietā. Ļaunais “34. gada gars” joprojām traucē dzīvot pensionāriem : iepriekšējo labējo stafeti pārņēma šobrīd valdošie Latvijā labējie politiķi, kuri pat necenšas iezīmēt sākotnējo plānu, kā palielināt pensionāru ienākumus līdz iztikas minimuma līmenim.

( no krievu valodas tulkoja autore)

                    

Komentāri


Осталось символов:  4124124