Galvenā lapa - Arhīvs - 2005


24.02.2005   Uz ko tēmēja strēlnieki?

UZ KO TĒMĒJA STRĒLNIEKI?

   Mūsdienu Latvijas vēsturniekiem tas ir noslēpums.

 

   Milzīga ir latviešu sarkano strēlnieku loma, izcīnot lielinieku (boļševiku) uzvaru Pilsoņu karā. Var pat apgalvot, ka bez viņu dalības cīņas iznākums būtu pavisam citāds. Tieši latvieši ne reizi vien glāba Padomju varu. Kādēļ viņi to darīja?

 

   Bet  par Judeniču bija piemirsuši...

 

   Apgalvojums, ka latviešu strēlnieki cīnījās par Latvijas neatkarību, nedara godu mūsdienu Latvijas vēsturniekiem. Pasaciņas par strēlniekiem, kuri varonīgi cīnījās par Latvijas Republikas neatkarību pret Kārli Ulmani, līdzinās doktora Gēbelsa apgalvojumiem, ka Salaspilij līdzīgas vietiņas bija nevainīgas labošanas darbu nometnes. Tad jau iznāk, ka sarkanie tik vien domāja par to, kā uz mūžīgiem laikiem nodrošināt Latvijas neatkarību, bet baltie – par vienu no saviem galvenajiem mērķiem – Latvijas Republikas likvidēšanu. Šāda teorija ir pelnījusi, lai to ierakstītu vislielāko nejēdzību rekordu grāmatā.     

   Bet kā tad izturēties pret ģenerāli Judeniču, kurš ne tikai atzina, bet arī propagandēja Baltijas valstu neatkarības nepieciešamību?

   1919. gada augustā Ziemeļrietumu valdība ( Judeničs, kurš tolaik uzsāka ofensīvu Pētrpilij, bija šajā valdībā kara ministrs) ne tikai pati atzina Igaunijas neatkarību, bet arī izdarīja zināmu spiedienu uz ārvalstīm. Ziemeļrietumu valdības deklarācijā bija teikts : “Līdzās ar to lūdzam Amerikas Savienoto Valstu, Francijas un Lielbritānijas Pārstāvjus panākt no savām Valdībām Igaunijas absolūtās neatkarības atzīšanu.”

    1919. gada rudenī Bermonts-Avalovs uzsāka savu bēdīgi slaveno uzbrukumu Rīgai. Judeničs ne tikai atzina to par netaisnīgu, bet arī izdarīja simbolisku žestu – uzdāvināja Ulmaņa valdībai dažus lielgabalus. Šodien var cik vien uziet runāt par to, ka baltgvardu karavadoņi Deņikins un Kolčaks neatzina Latvijas neatkarību, ka Judeničs vadījās no konjunktūras apsvērumiem un koķetēja ar igauņiem, cerēdams saņemt no viņiem militāro palīdzību, bet vēsturisko faktu nevar apgāzt : ģenerālis Judeničs atzina Igaunijas neatkarību, bet latviešu sarkanie strēlnieki nospēlēja zīmīgu lomu viņa karaspēka sakāvē.

    Atgādināšu mazpazīstamu Pilsoņu kara vēstures lappusi. 1919. gada oktobrī, kad  Judeničs uzsāka ofensīvu Pēterpilij, viņa rīcībā bija 18 tūkstoši durkļu un zobenu. 16. oktobrī viņš ieņēma Gatčinu, 17. oktobrī Judeniča lielgabali jau varēja apšaudīt vienu no Pēterpils nomalēm. Judeničs ziņoja savām aizmugures vienībām : “Pēterpils tiks ieņemta pēc dažām dienām. Trockis, kurš vadīja pilsētas aizsardzību, ir samierinājies ar zaudējumu.” Cits viedoklis šajā jautājumā bija 5. Latviešu strēlnieku pulka karavīriem ( šis pulks bija pats labākais Sarkanajā armijā - 1918. gadā tas pats pirmais tika apbalvots ar goda Sarkano karogu). Šo pulku steidzami pārdislocēja Pēterpils apkārtnē un padarīja par trieciengrupas pamatu. 21. oktobrī latviešu strēlnieki apturēja kņaza Līvena baltgvardu vienības uzbrukumu. ( Vēstures ironija : kņaza Līvena krievu vienība 1919. gada sākumā bija izveidota Latvijā.) Rietumu frontes Revolucionārā Kara Padome nosūtīja latviešiem telegrammu: “Uz Jums lūkojas visa Padomju Krievija, no Jums ir atkarīgs Sarkanās Pēterpils liktenis”. Izdzirdot šādus vārdus, sarkanie strēlnieki devās triecienuzbrukumā, ieņēma Pavlovsku, atraidīja ienaidnieka tanku (!) uzbrukumu un turpināja Judeniča vienību vajāšanu. Drīzumā viņa armija pārstāja eksistēt.

     Vēstures mūza Klio, kā zināms, neatzīst vārdu “JA”. Bet var droši secināt : JA 5. Latviešu strēlnieku pulks neapstādinātu Judeniča karaspēka uzbrukumu, nav izslēgts, ka baltie uzvarētu Pilsoņu karā, Ziemeļrietumu valdība kļūtu par visas Krievijas valdību, Latvija paliktu par neatkarīgu valsti un nekādu “1940. gada notikumu” nebūtu vispār!          

      Tomēr rodas jautājums : kāda mērķa vadīti karoja latviešu sarkanie strēlnieki ?

 

      1940. gada cienītāji

 

      Latviešu sarkano strēlnieku mērķis, bez šaubām, bija vispasaules revolūcija. Un viens no strēlnieku pamatmērķiem bija, tēlaini izsakoties, sarīkot Latvijā “1940. gadu”: nodibināt padomju varu, ekspropriēt ražošanas līdzekļus, uzcelt sociālismu un maksimāli satuvināt Latviju ar Padomju Krieviju. 1919. gada pirmajā pusē sarkanajiem latviešiem nebija izdevies to izdarīt. Ienaidnieka pārspēka dzīti viņi devās uz Krieviju, cerēdami, ka viņiem tiks dota otrā iespēja. Tomēr 1920. gada augustā tika parakstīts miera līgums starp Latviju un Krieviju. Šī Ļeņina “nodevība” izsauca sarkano latviešu vidū dziļu vilšanos. Kā tad tā : visas pasaules proletāriešu vadonis, bet par Latviju nepadomāja ?! Vilšanās bija tik spēcīga, ka lielākā daļa no strēlniekiem demobilizējās, nodeva ieročus un atgriezās Latvijā. Tiesa, ne uzreiz : sākumā viņi izpildīja savu revolucionāro pienākumu, nospēlējot kārtējo svarīgo lomu ģenerāla Pētera Vrangeļa karaspēka sakāvē un  izcīnot galīgo uzvaru Pilsoņu karā.

     Latviešu emigrācijas vēsturnieks Edgars Andersons norādīja, ka Latvijā atgriezās vairāk nekā 12 tūkstošu militārpersonu. Kā tad viņus uzņēma Latvijā un uz kāda pamata vispār tie varēja atgriezties?

 

      “Demonu” sumināšana    

 

       Latvijā sarkanos strēlniekus uzņēma labi. Lieta tāda, ka pat tajos laikos, kad viņi cīnījās pret Deņikinu un Vrangeļu, strēlniekiem pastāvēja noturīga tiesiskā saikne ar Latvijas Republiku. LR atzina viņus par saviem pilsoņiem. Bet pēc neilga laika klajā iznāca “Melnā grāmata”. Vēlreiz pasvītrošu : šīs grāmatas autors pat nemēģināja kaut ko pārmest tiem strēlniekiem, kuri frontē cīnījās par Padomju varu. Viņš izteica sašutumu par tiem, kuri, viņaprāt, bija sarkanā terora tiešie līdzdalībnieki, bet vēlāk veidoja karjeru neatkarīgajā Latvijā. Starp citu, frontē karojošie bijušie sarkanie strēlnieki veidoja savas karjeras Latvijā daudz veiksmīgāk. Minēšu tikai divus vārdus. Pēteris Avēns bija viens no Padomju Latvijas augstākajiem militārajiem vadītājiem. 1919. gadā viņš bija Pētera Stučkas valdības bruņoto spēku virspavēlnieka vietnieks. 1921. gadā šis profesionālais virsnieks bezbailīgi atgriezās Latvijā un kopš 1926. gada uzsāka dienestu aizsargu organizācijā. Tiesa, tādu dienesta izaugsmi kā lielinieku armijā viņš nepanāca. Iespējams, ka Avēns bija pat aizvainots par to, ka pēc tik augstiem amatiem vecumdienās viņam nācās dienēt par aizsargu pulka komandiera palīgu. Bet algu viņš saņēma regulāri, un tā “sasirga” ar “buržuāzisko ideoloģiju”, ka 1944. gadā, būdams sirmgalvis, aizbrauca uz Vāciju, kur arī nomira.

    Daudz veiksmīgāka izrādījās bijušā latviešu sarkanā strēlnieka Friča Virsaiša karjera Latvijas armijā. Cīnoties par Padomju varu, viņš karjeru neizveidoja, toties LR armijā kļuva par ģenerāli.

 

    Bet tagad par to, kāda visai dīvaina attieksme pret strēlniekiem ir izveidojusies šodien. Varu saprast to ļaužu loģiku, kuri jūsmo par  strēlnieku varoņdarbiem un konstatē, ka bez sarkanajiem latviešiem nebūtu  pastāvējusi dižā Padomju lielvalsts, nebūtu 9. maija Uzvaras Svētku, nebūtu Jurija Gagarina kosmiskā lidojuma. Tomēr nekādi nevaru saprast tos, kuri gatavo un iesniedz Eiroparlamentā rezolūciju projektus, kas aicina pasaules mērogā nosodīt komunismu . Pirms norādīt citiem , kā dzīvot, pilnīgi loģiski un dabiski būtu elementāri sakārtot dzīvi pašiem savās mājās. Jo ikvienam, kas uzskata boļševismu par visuma mēroga ļaunumu, pirmām kārtām vajadzētu norādīt uz pieminekli Latvijas galvaspilsētas centrā un izkliegt : “Lūk, šie dēmoni ! Nost ar viņiem! ” Aizbildināties ar to, ka piemineklim ir pielikts jauns uzraksts, ka tas ir piemineklis 1915.– 1920. gadu strēlniekiem vispār ( ne tikai sarkanajiem), būtu pārāk nejēdzīgi ne tikai tāpēc, ka akmens tēla krūtis rotā padomju ordenis, bet arī tādēļ, ka 1917. gadā absolūtais vairākums latviešu strēlnieku bija “sarkanie”, kuri ar ieročiem rokās aizstāvēja lielinieku varu. Sarkanās armijas pirmā virspavēlnieka Jukuma Vācieša iela organiski “sadzīvo” Rīgā ar viņa pretinieka latviešu virsnieka monarhista Friča Brieža vārdā nosaukto ielu. Un nevienu nemulsina nedz piemineklis  Padomju Krievijas armijas strēlniekiem, nedz šīs armijas virspavēlnieka vārdā nosauktā iela.              

    Vēstures skolotājs Valdis Klišāns nesen interneta portālā dialogi.lv pavēstīja, ka viņa audzēkņi vaļsirdīgi tic tam, ka 1919. gadā Latvijā, lai cīnītos pret Kārļa Ulmaņa valdību, iebruka krievu sarkanie strēlnieki. Kad pedagogs uzdod uzvedinošus jautājumus ( piemēram, kas pēc tautības bija Pēteris Stučka), tad skolnieki apvainojas un domā, ka ļaunprātīgais pedagogs cenšas padarīt neskaidru pasniedzamo priekšmetu ...

     Tātad, šodien Latvijā par vēstures pozitīvajiem varoņiem tiek dēvēti visi : Kārlis Ulmanis un sarkanie latviešu strēlnieki, Jukums Vācietis un viņa pretinieks Fricis Briedis. Tas ir pretrunā ar loģiku, tas ir absurdi, bet šis absurds ir vajadzīgs tikai tādēļ, lai nostiprinātu murgaino ideju, it kā pie visa sliktā, kas noticis pagātnē, ir vainīgi tikai un vienīgi krievi ...

 

( no krievu valodas tulkoja Irīna Ase )

Komentāri


Осталось символов:  4124124