Galvenā lapa - Arhīvs - 2004


21.12.2004   Pētera un Pāvila brālība sekmēja tautas izglītošanu

Vēstures paralēles



 

Latvijas Pareizticības tūkstošgade



 

(TURPINĀJUMS) 



 



                                                                                               



 

       Neparasts ir pareizticīgo dievnamu liktenis Rīgā: tos dedzināja, slēdza un pat demontēja. Tomēr dievnami ar tādu pašu nosaukumu parādījās pilsēta atkal, it kā kāds Augstākais Spēks bija par to parūpējies.

 

     Dievnams Citadelē

 

     1798. gadā krievu ceļotājs Boriss Pesteļs savā grāmatā par Rīgu rakstīja: “Šeit baznīcu skaits ir: astoņas grieķukrievu, sešas luterāņu, viena reformātu un viena katoļu.” Piebildīsim, ka tolaik krievi sastādīja tikai ceturto daļu no Rīgas iedzīvotājiem. Bet acīmredzot rūpējās par saviem dievnamiem daudz vairāk par citiem. Ziedoja naudas līdzekļus, pirka zemes gabalus, brīžiem ar grūtībām pārvarēja luteriskās rātes pretošanos, kura nebūt nevēlējās sekmēt “krievu” dievnamu celtniecību.

    

     ... 1710. gadā Rīgā, atbrīvojot to no zviedru virskundzības, ienāca ģenerālfeldmaršala Šeremetjeva karaspēks. Tanī pat gadā pilsētā pirmo reizi tās vēsturē sāka darboties uzreiz divi pareizticīgo dievnami. Ģenerālgubernatora un citu ierēdņu vajadzībām Rīgas Pils otrajā stāvā tika izveidota neliela pareizticīgo baznīca. Tolaik Citadelē tika izvietots krievu garnizons. Pēc Pētera I un Svētās Sinodes pavēles 1710. gadā “trofejas” luterāņu baznīca tika pārveidota par pareizticīgo, Maskavas Patriarha Krēsla pārstāvja klātbūtnē iesvētīta un nodēvēta Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila vārdā.

     Paradokss: taupīgie zviedri cēla Citadeli, izmantodami zemi un baļķus – zemes vaļņi, koka mājas, koka baznīca. Tā blakus akmens mūru pilsētai (Vecrīgas teritorijai) izveidojās koka pilsētiņa (citā pusē no tagadējās Valdemāra ielas). Bet krievi, kuri bija meistarīgi koka dievnamu celtnieki, 1726.-1728. gados uzbūvēja Citadelē mūra pareizticīgo baznīcu.     

    Uzdevums nebija no vieglajiem: dievnama celtniecībai bija nepieciešams vairāk nekā miljons ķieģeļu, bet XVIII. gadsimtā Rīgā ķieģeļi maksāja ļoti dārgi. Tomēr ķeizariene Katrīna I uzstāja, lai dievnamu būvē no ķieģeļiem! Viņa arī atrada izeju. Atjautīgā ķeizariene piedāvāja ģenerālgubernatoram Repņinam izmantot, mūsdienu valodā izsakoties, celtniecības bataljonus. 1725. gadā Katrīna I rakstīja: “...augstākminētajai būvei pirms nākamā gada vasaras tajās rūpnīcās karavīru un algotu strādnieku spēkiem saražot miljons ķieģeļu, šim nolūkam pie jums ir nosūtīti divi ķieģeļmeistari ... ārējām sienām var izrakstīt ķieģeļus no Lībekas vai Dancigas”. Tā krievu zaldāti ar Krievijas meistaru un naudas palīdzību uzcēla Rīgā mūra pareizticīgo baznīcu. Liekas, vai ar to nepietiek? Bet jau pēc pusgadsimta to pārbūvē, lai izveidotu vēl cēlāku dievnamu.

     Pētera un Pāvila katedrāle ir Rīgas nepilsoņu (visu nevāciešu) atbrīvošanas no vācu jūga laiku arhitektūras piemineklis. Dievnams tika iesvētīts 1786.gada 3. janvārī. Tieši 1786. gadā ķeizariene Katrīna II ar savu pavēli atcēla Rīgā dalīšanu pilsētas pilsoņos (birģeros) un nepilsoņos (kuriem tika pieskaitīti krievi un latvieši). Bet lai iedomīgie Rīgas vācieši neaizmirstu, kādā valstī viņi dzīvo, Katrīna Lielā ar iepriekšēju nodomu laikus pavēlēja garnizona baznīcas vietā uzcelt majestātisku pareizticīgo katedrāli. Milzīgu (pēc to laiku mērogiem) ēku būvēja dažus gadus. Par katedrāles arhitektu kļuva Krievijas virsnieks, Rīgas inženieru komandas loceklis Z.Zēge fon Laurenbergs. Par prototipu šai celtnei tika izmantota Pērnavas pareizticīgo baznīca (arhitekts P.Jegorovs). 

     Dievnams, kas tika uzbūvēts agrā klasicisma stilā, atradās laukuma vidū. Augsts zvanu tornis romāņu stilā piešķīra ēkai īpašu cēlumu. Grezns bija arī šīs baznīcas interjers. Kad XIX gadsimta otrajā pusē uz dievnamu ataicināja ekspertu, viņš bija pārsteigts: tikai altāra un Ķeizara durvju svētbilžu vērtība sastādīja pusmiljona zelta rubļu – milzīgu summu tajos laikos! 

    Tieši šeit, Pētera un Pāvila katedrālē, 1850. gada 1. jūlijā notika svinīgs dievkalpojums par godu Pareizticīgās bīskapijas nodibināšanu Rīgā. Tanī gadā dievnams saņēma dāsnas dāvanas - vērtīgas ikonas no Maskavas, Sanktpēterburgas, Kijevas. Pētera un Pāvila katedrāle ne tikai ietekmēja Rīgas garīgo dzīvi, bet arī sekmēja tautas izglītošanu. Katedrāles paspārnē tika izveidota Pētera un Pāvila brālība, kura uzturēja skolotāju semināru, atklāja jaunas skolas, palīdzēja nabadzīgajiem.

     Viesojoties Rīgā, dievkalpojumus šajā katedrālē apmeklēja cari Nikolajs I un Aleksandrs II, šeit glabājās sudraba trauks ar autogrāfu, kuru pirmajam Pētera un Pāvila dievnamam dāvāja Katrīna I.

    

     Pēc Latvijas neatkarības deklarēšanas dievnamu patvaļīgi pārņēma kāda luterāņu draudze. Turpmākie notikumi atgādina mūsdienu Latvijas krievu dzīvi. Pareizticīgie uzrakstīja protesta vēstuli, vāca parakstus. Pareizticīgo bīskaps Jānis Pommers griezās pie Satversmes sapulces priekšsēdētāja Jāņa Čakstes: “ Šo dievnamu uzbūvēja pareizticīgie un priekš pareizticīgajiem.” Šis jautājums izsauca debates Saeimā, bet risinājums tā arī netika atrasts.

     Padomju laikos Pētera un Pāvila baznīcu pārveidoja par kamerkora Ave sol koncertzāli un rīkoja šeit diskotēkas. Namīpašumu denacionalizācijas laikmetā katedrāle tā arī netika atgriezta pareizticīgajiem. Tādēļ Pareizticīgā Baznīca bija spiesta griezties tiesā.

 

    Neiznīcināmā baznīca

 

    Kā jau bija teikts, par pirmo pareizticīgo dievnamu Rīga kļuva Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca Krievu kvartālā. 1715. gadā krievu rīdziniekiem tika uzbūvēta otrā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca. Tā atradās pie Kārļa vārtiem, cietokšņa aizsargvaļņu tuvumā. Bet 1744. gadā arī to nācās nojaukt, lai pastiprinātu aizsargceltnes pilsētas cietoksnī.

     Pareizticīgie rīdzinieki nojauca dievnamu, to neiznīcinot. Pa baļķītim viņi demontēja baznīcu un no šā celtniecības materiāla uzcēla kapliču Maskavas forštates pareizticīgajos kapos. Bet drīzumā iebraukšanas vietā Maskavas forštatē tika uzcelts dievnams ar dubultnosaukumu - Marijas Pasludināšanas, Nikolaja Brīnumdarītāja. Domājams, tā nebija nejaušība, ka pirms divsimts gadiem tieši netālu no šīs baznīcas Rīgā tika dibināta skola, kurā mācības notika krievu valodā (bez jebkādiem centieniem ieviest bilingvālo apmācību).

     1812. gada jūlijā Napoleona karaspēka prūšu korpuss tuvojās Rīgai. Ģenerālgubernators fon Esens aizsardzības nolūkos deva pavēli nodedzināt priekšpilsētu (tā bija Rīgai ierasta rīcība gadījumā, ja tuvojas ienaidnieks). Marijas Pasludināšanas baznīca nodega. Tomēr pareizticīgie, laikus paredzot šādu varbūtību, iznesa no baznīcas vērtīgas svētbildes un senas grāmatas. Tikai pateicoties tam Marijas Pasludināšanas baznīcā vēl šodien glabājās senas grāmatas, kurām ir pāri par 400 gadiem.

    Tātad Rīgas Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja dievnams pārstāja eksistēt jau trešo reizi. Tomēr pēc 1812. gada Tēvijas kara beigām krievu ļaudis no jauna uzbūvēja Maskavas forštati. Tika uzcelta arī jauna Marijas Pasludināšanas, Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca. 1818. gada 14. maijā to iesvētīja. Patlaban šis dievnams, kura apdarē ir izmantoti klasicisma elementi, tiek uzskatīts par vērtīgu arhitektūras pieminekli.

   

     Ar šo dievnamu ir saistīts ļoti svarīgs notikums kristietības vēsturē. Pēc tam, kad Rīgā 1836. gadā tika dibināts vikariāts, tieši namiņā blakus šai baznīcai iemitinājās pirmais Rīgas pareizticīgo bīskaps Irinarhs. Kā  piedienas kristietim, viņš bija līdzcietīgs cilvēks. 1841. gada 9. jūnijā pie viņa ciemos nejauši ieradās daži latviešu zemnieki. Viņi bija atbraukuši uz Rīgu, lai sūdzētos varas pārstāvjiem par savu sūro dzīvi. Bīskaps Irinarhs juta līdzi šiem nabaga zemniekiem, pabaroja tos. Šī tikšanās noveda pie visai negaidītām sekām – ziņas par labestīgo pareizticīgo dvēseļu ganu aplidoja visu Vidzemi. Tas pamudināja latviešus masveidīgi pāriet Pareizticībā. Dažu gadu laikā par pareizticīgajiem kļuva simts tūkstoši latviešu. Stāstu par šiem notikumiem lasiet turpmāk ...

 

(nobeigums sekos) 

(no krievu valodas tulkoja autore)                    

Komentāri


Осталось символов:  4124124