Galvenā lapa - Arhīvs - 2004


09.12.2004   Latvijas Pareizticības tūkstošgade

 



Vārds “baznīca” ir slāvu izcelsmes



 



 



            Kad Latvijā tika uzcelts pirmais pareizticīgo dievnams? Tas bija tik sen, ka patlaban neviens nespēj absolūti precīzi nosaukt ne tikai gadu, pat gadu simteni.

 

 

   Uzvaru nesošie psalmi

 

    Visticamākais būtu apgalvojums, ka pirmais pareizticīgo dievnams šeit bija uzcelts aptuveni pirms kādiem tūkstošiem gadu. Kas kalpo par pamatu šādam secinājumam? Derētu atcerēties, ka vairāk nekā pirms tūkstošiem gadu – mūsu ēras 988. gadā – krievu kņazs Vladimirs pieņēma pareizticību. Daļa Baltijā dzīvojošo cilšu, kā zināms, maksāja viņam meslus. Krievi nostiprinājās pilskalnos, kuri atradās Daugavas krastos. 1998. gadā izdotajā grāmatā “Koknese” novadpētnieks Jānis Blese izteica viedokli, ka krievi dzīvoja Kokneses koka pilī jau XI. gadsimtā. Bez šaubām, viņi jau bija pieņēmuši kristību. Tātad, šiem ļaudīm radās arī nepieciešamība uzcelt dievnamu pilsētā, kas atradās viņu pakļautībā.



     XII. gadsimtā pareizticīgo dievnamu celtniecība Latvijā acīmredzot jau kļuva par ierastu lietu. Viena no senkrievu hronikām vēsta, ka reiz kņazs Rjuriks ( jeb Ruriks) Rostislavovičs brauca no Novgorodas uz Smoļensku caur Latgali. Kņaza sieva devās šajā ilgajā ceļojumā, būdama mātes cerībās, un pēc kāda laika dzemdēja bērnu. Kņazs tūlīt pat pavēlēja uzcelt šajā vietā Svētā Mihaila baznīcu. Šīs baznīcas celtniecības sākums arī tiek uzskatīts par Ludzas dibināšanas datumu.



      Ievērību pelnošs ir arī šāds fakts. XIII. gadsimta sākumā krustneši ieņēma pareizticīgo pilsētu Jersiku. Pēc vācu hronista Heinriha ( Indriķa) ziņām, pilsētā bija dažas pareizticīgo baznīcas, aplaupot kuras, krustneši ieguva milzu bagātību.



      Kāda tolaik bija latviešu attieksme pret pareizticību? 1931. gadā Rīgā izdotajā grāmatā latviešu vēsturnieks A. Pommers apgalvoja , ka “pareizticīgā dievkalpojuma greznība, pareizticīgo dzīves veids un paražas” valdzināja latviešus. Mūsdienu pētnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, profesors Boriss Infantjevs raksta par “jaunās reliģijas panākumiem latviešu zemē ” un atzīmē : “Bija pat izteikts minējums, ka leģendārais visu baltu augstais priesteris un valdnieks Krīvu Krīvs Romovā, neviens cits, kā pareizticīgo ( krievu) mācītājs. Vismaz viņa ārējā izskata apraksts ( garas baltas drēbes, gara sirma bārda) ļoti atgādina pareizticīgo garīgās personas tērpu un ārējo izskatu.” Turklāt augstā priestera vārds vedina uz domām par tā izcelsmi no latviešu etnonīma “krievs”.



    Varētu piebilst, ka tieši pateicoties pareizticībai latviešu valodā ienāca tādi vārdi, kā “svēts” ( святой ), “baznīca” ( божница ), “grēks” ( грех ), “svece” ( свеча ) un daudzi citi. Bet pareizticīgo mācītāji ar Bībeli rokā, iespējams, kļuva par Latvijas pirmajiem apgaismotājiem laikos, kad latviešiem nebija savas rakstības.



    Droši zināms, ka XIII. gadsimtā jau bija ne mazums pareizticīgo latviešu. Ziemeļvidzemē XIII. gadsimta sākumā pastāvēja Tālavas kņaziste ( mūsdienu Trikātas un Smiltenes rajonā). Gan Tālavas kņazs Tālivaldis, gan viņa dēli bija pareizticīgie. Hronists Heinrihs ( Indriķis) rakstīja, ka 1008. gadā kareivīgie igauņi aplenca Tālivalža pili Beverīnu. Tad uz pils mūriem uzkāpa mācītājs un pārsteidza visus ar savu dziedāšanu. Igauņi atkāpās. Ja ņem vērā, ka kņaziste pārgāja katoļticībā 1214. gadā, kļūs skaidrs, ka šis mācītājs varētu būt tikai pareizticīgais.



     Maskavā līdz pat šai dienai tiek saudzīgi glabāts XIII. gadsimta Evaņģēlijs ar uzrakstu, ka to bija pārrakstījis Georgijs, pareizticīgo mācītāja latvieša dēls.



 



      Ar ticību un pašcieņu                                   



 

     XII. gadsimta pirmajā pusē katoļi krustneši sagrāba visu Latvijas teritoriju. Pār visu šo zemi sāka valdīt bruņinieki baltos apmetņos. Likās, ka pareizticība Latvijā tiks izskausta uz visiem laikiem. Tomēr tā nenotika! 1222. gadā Romas Pāvests Honorijs III nosūtīja uz Livoniju dusmīgu vēstuli: “... daži krievi apmetās uz dzīvi Livonijā un, sekojot grieķu kristietības rituāliem, novēršas no latīņu kristības, kā no nicināmas  lietas, nesvin svētkus, noteiktajā laikā negavē, šķir jaunkristīto laulības.” Derētu paskaidrot, ka vārdi “nesvin svētkus, ... negavē”, nebūt nenozīmē, ka krievi nesvinēja un negavēja. Vienkārši, būdami pareizticīgie, viņi atzīmēja reliģiskos svētkus savādāk. Bet vārdi par laulību šķiršanu nozīmēja, ka jaukto laulību gadījumā katoļi pirms laulības noslēgšanas pārgāja pareizticībā, un saskaņā ar pāvesta piekritēju viedokli viņu savienība kļuva par spēkā neesošu.

     Pagāja gadu simteņi, liekas, ka tas ir diezgan ilgs laika posms integrācijai uz vācu vai latviešu valodas un Rietumu kristietības pamata. 1582. gadā Latvijā, garāmbraucot uz Krieviju, uzturējās Romas Pāvesta sūtnis Antonijs Possevino. Ilūkstē viņam , kā garīgajai personai, ienāca prātā noturēt misi. Sev par nožēlu Pāvesta sūtnis konstatēja, ka nav neviena cilvēka, kurš piedalītos dievkalpojumā. Livonijas ciematā dzīvoja vienīgi pareizticīgie.

     Pagāja vēl viens gadsimts. 1670. gadā hercogs Jēkabs nolēma dibināt Kurzemē jaunu pilsētu Jakobštadti ( Jēkabpili). Un atkal izrādījās, ka lielākā daļa iedzīvotāju ir pareizticīgie. Izglītotais hercogs ļāva šiem ļaudīm uzcelt pilsētā pareizticīgo dievnamu un pat uzdāvināja šīm vajadzībām nepieciešamos būvkokus. Tā Jēkabpilī tika uzcelti pareizticīgo baznīca un Svētā Gara klosteris.

    Piecpadsmit gadus pirms tam pareizticīgo baznīca tika uzcelta Dinaburgā ( Daugavpilī). Pirmā Ziemeļu kara laikā pilsētu ieņēma krievu cara Alekseja Mihailoviča karaspēks, kurš arī pavēlēja uzcelt šeit baznīcu. Rīgā pareizticīgo mūra dievnams tika uzcelts daudz agrāk – vēl XIII. gadsimtā. Šo dievnamu uzcēla ar Rīgas rātes un katoļu arhibīskapa  piekrišanu, bez iebildumiem no Livonijas Ordeņa puses. Kā tas varēja atgadīties?

 

     Livonijas laiku Rīgā

 

     Bez sadarbības ar senās Krievijas pareizticīgo zemēm Rīga nespētu pastāvēt kā liela pilsēta. Lai nepaliktu bez naudas, krustnešiem vajadzēja samierināties ar pilsētas kulturālo un nacionālo daudzveidību. Vidus laikos krievi dzīvoja daudzās Rīgas ielās, viņiem piederēja bodes pretī Melngalvju Namam, nami pilsētā un zemes gabali Rīgas apkārtnē. Krieviem bija pašiem sava ģilde. Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja ( ceļotāju un kuģotāju aizbildņa) dievnams izskatījās visai solīdi: mūra sienas, dakstiņu jumts. Vēsturnieki uzskata, ka šī dievnama atrašanās vieta bija pretī Jēkaba baznīcai, tur, kur patlaban atrodas Saeimas frakciju telpas

( vienā no kurām strādā arī šo rindu autore – deputāta Andra Tolmačova palīdze).

    Svētā Nikolaja Brīnumdara baznīca bija krievu rīdzinieku  reliģiskais balsts, apmierināja viņu garīgās vajadzības. Dievkalpojumi šajā dievnamā notika divarpus gadsimtus. Dievnams bija neatkarīgs no vietējās varas pārstāvjiem, mācītājus šurp nosūtīja Polockas bīskaps. Lūk, citāts no 1521. gada 6. septembra Polockas un Vitebskas bīskapa Josifa vēstules Rīgas rātei: “... Paziņojam Jūsu Cienījamajai gudrībai un cienījamajai kopienai par to, ka mēs iepriekšējo Rīgas Svētā Nikolaja baznīcas mācītāju vārdā Ivans no amata atstādinājām un viņa vietā iecēlām dokumenta uzrādītāju ... arī Ivanu.” Šī vēstule demonstrē, ka pareizticīgā baznīca bija pilnīgi neatkarīga no pilsētas varas institūcijām – pieklājīgā formā griežoties pie rātes ļaudīm, bīskaps pat neatrada par vajadzīgu izskaidrot, kāda iemesla dēļ viņš atstādināja no amata iepriekšējo mācītāju!

     XVI. gadsimta 20. gados pareizticīgo dievnams kopā ar katoļu baznīcām stipri cieta Reformācijas laikos. Visas katoļu baznīcas tika slēgtas, bet Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca tomēr varēja turpināt darbu. Kad XVI. gadsimta vidū Rīgas rāte nolēma slēgt dievnamu, krievu cars Ivans Bargais piedraudēja ar karu. Cara draudu iebaidīts, Livonijas Ordeņa mestrs Firstenbergs pieprasīja no Rīgas rātes ne tikai piekāpties pareizticīgajiem, bet arī uzcelt pilsētā viņu vajadzībām jaunu dievnamu. Tomēr bija jau par vēlu. Sākās Livonijas karš, Rīgas finansiālie zaudējumi daudzkārt pārsniedza ienākumus no viena dievnama konfiskācijas. 1582. gadā jaunais Rīgas valdnieks – poļu karalis – uzdāvināja baznīcas namu pilsētai. XVII. gadsimtā krievu tirgoņi, kuri ieradās Rīgā, pielūdza Dievu pārvietojamā telts baznīcā, bet svētbildes no bijušā Nikolaja Brīnumdarītāja dievnama pilsētas jaunais iekarotājs  zviedru karalis Gustavs Ādolfs kā kara trofeju nosūtīja uz Zviedriju.

( Acīmredzot, jau tolaik Eiropā tika augstu vērtētas krievu ikonas.)

     XVIII. gadsimta pirmajā ceturksnī pareizticīgie “atspēlējās” zviedriem – bijusī garnizona luterāņu baznīca Citadelē tika pārveidota par Svēto apustuļu Pētera un Pāvila pareizticīgo katedrāli. Bet par to nākamreiz ...

 

( turpinājums sekos)  

( no krievu valodas tulkoja autore)         

    

 

                                                                      

Komentāri


Осталось символов:  4124124