Galvenā lapa - Arhīvs - 2004


06.12.2004   Ar valdības ziņu un piekrišanu...

1939.gada oktobra pakts pasargāja

         Latviju no liekiem satricinājumiem

 

                                                 



Ar valdības ziņu un piekrišanu ...



 



    Cik mainīga ir politiskā konjunktūra Latvijas Republikā! Pavisam nesen kādam lielam televīzijas kanālam piesprieda 2000 latu soda naudu par autorpārraidi, kurā tika apšaubīts Latvijas okupācijas fakts. Toties pirms 65 gadiem parakstītais PSRS - Latvijas  pakts izsauca Rīgā vienīgi sajūsmas pilnas atsauksmes. Pēc mūsdienu kritērijiem toreizējos valstsvīrus un Latvijas radiofona darbiniekus vajadzētu sodīt gandrīz katru dienu!                   



 

      Sliktas ziņas



 

     Otrā Pasaules kara pirmajā mēnesī Latvijas rūpnieciskā ražošana saruka gandrīz par 10 %.  1939. gada oktobra sākumā laikraksti regulāri ziņoja par to, kādu preču valstī trūkst. Tā, 3. oktobrī Veselības departamenta direktors Alks parakstīja rīkojumu, saskaņā ar kuru ārstam bija tiesības izrakstīt vienam pacientam ne vairāk par 5 gramiem zivju eļļas dienā. 4. oktobrī kļuva zināms: biškopji var saņemt cukuru bišu piebarošanai tikai pēc speciāliem pieteikumiem un ierobežotā daudzumā. 9. oktobrī tika slēgti visi juvelieru veikali: notika visu valstī esošo dārglietu skaitīšana. 12. oktobrī veikali tika atvērti, bet... tajos bija aizliegts pārdot zelta, platīna izstrādājumus, pērles un dārgakmeņus, bet sudraba izstrādājumu svars nedrīkstēja pārsniegt 100 gramus. Intervijā laikrakstam “Avīze visiem” finanšu ministrs Alfrēds Valdmanis šādi pamatoja cenu uz degvīnu un spirtu kāpumu: “Spirtam patlaban ir zelta vērtība, jo ar to mēs varam aizvietot degvielu, kuru saņemt no ārzemēm kļūst arvien grūtāk.”

     Varas pārstāvji centās demonstrēt, ka ārvalstu preces var aizvietot ar vietējām. Ja palasīt tā laika preses ziņojumus, var izveidoties priekšstats, ka par oktobra pirmās dekādes galveno notikumu valstī kļuva vīnogu izstāde Rīgā. Prezidents Kārlis Ulmanis, nobaudot vietējās vīnogas, izteica sarūgtinājumu par to augsto cenu ( 1,52 Ls par kilogramu) un saņēma dāvanā groziņu ar vīnogām. Toties arbūzu, kuru Latvijā izaudzināja krievu dārzkopis Orehovs, prezidentam nācās nopirkt.

      Kārlis Ulmanis sāka kultivēt valstī ekonomijas un taupības režīmu. Viņš pat aicināja nedāvināt viņam ziedus oficiālajās tikšanās.

      Tomēr, Ulmanis ne tikai našķojās ar vīnogām un aicināja būt taupīgiem, bet arī piedalījās lielās politikas veidošanā. 1939. gada 2. oktobrī laikraksts “Šovakar” ziņoja: “Valdība deva rīkojumu ārlietu ministram V. Munteram steidzīgi doties uz Maskavu ”. Tika parakstīts PSRS – Latvijas pakts par savstarpējo palīdzību. Latvijā bija paredzēts izvietot padomju kara bāzes. Drīzumā tika parakstīts arī tirdzniecības līgums. Pateicoties šim līgumam avīžu tonis mainījās: jau oktobra beigās aicinājumi būt taupīgiem pazuda. 26. oktobrī laikraksts “Šovakar” rakstīja: “Gaisa satiksmes vajadzībām Rīgā no PSRS pēc dažām dienām pienāks 20 tūkstoši litru benzīna.”

 

     Lielie satricinājumi



 

      Oktobra beigās Latvijā saskaņā ar Latvijas – PSRS paktu iesoļoja Sarkanās armijas karaspēks, bet ne jau tas kļuva par mēneša notikumu: 1939 .gada oktobris bija Baltijai lielo satricinājumu laiks. Jādomā, ka šie satricinājumi uz daudziem gadsimtiem iespaidos reģiona vēsturi.

      1939. gada 6. oktobrī visu vāciešu fīrers Ādolfs Hitlers negaidīti aicināja Baltijas vāciešus repatriēties uz dzimteni. Baltvāciešiem, kuru senči nodzīvoja Baltijā gandrīz tūkstoš gadu, tas kļuva par īstu šoku. Pat Vācijai vislojālākā avīze “Rigaše Post” 8. oktobrī  apjukumā  rakstīja: “... pēdējo dienu notikumi mūs dziļi aizskāra, stāvokļa neskaidrība izsauca bažas.” Avīzes iznākšanas dienā no Vācijas uz Latviju jau peldēja kuģi, lai aizvestu no šejienes pirmos “repatriantus”. Daudzi Rīgas vācieši ļoti negribēja pamest savu dzimteni. Bet viņus vienkārši šantažēja: pēc repatriācijas beigām neviens Latvijā neatzīs vācu mazākumtautības kultūras un lingvistiskās tiesības. Respektīvi, pēc pārceļošanas LR vairs nebūs vācu skolu, sabiedrisko organizāciju, teātru, laikrakstu ... Latvijas Vācu tautas apvienības priekšsēdētājs Ingelmans bargi paziņoja: “Kas šajās dienās atdalās no savu tautiešu grupas ... uz mūžu atraujas no vācu tautas.”

     Dažu mēnešu laikā no Latvijas izbrauca gandrīz 45 tūkstoši vāciešu. Tikai Rīgā atbrīvojās vairāk nekā 7 tūkstoši dzīvokļu.

     Vācieši par lētu cenu izpārdeva savu mantu, jo tiem bija liegts izvest vērtīgas lietas. 1939. gada 16. novembrī franču diplomāts Žans de Boss ierakstīja savā dienasgrāmatā: “ Muita, kā tas bija arī iepriekš, aiztur arhīvus, vērtspapīrus un dārglietas. Stāsta, ka kāda sieviete paslēpa savus briljantus burkā ar ievārījumu. Par nelaimi, kad viņa atbrauca uz Vāciju, ievārījumu atņēma.”

       Saprātīgi domājošie ļaudis nožēloja , ka Latviju bija piemeklējuši smagi zaudējumi. Jo no valsts izbrauca simtiem ārstu, aptiekāru, advokātu, ne mazums inženieru un zinātnieku – visi šie ļaudis nodrošināja LR labklājību. Prezidents Ulmanis gluži pretēji bija apmierināts. 18. novembra svētku uzrunā viņš ar gandarījumu konstatēja, ka Latvija kļūst daudz latviskāka. Nav vērts zoboties par citu nelaimi – liktenis sodīja Ulmani par šiem vārdiem, jo pēc gada pats bijušais prezidents atradās no Latvijas daudz tālāk, nekā vācu repatrianti.

      Kamēr Latvija pavadīja uz Vāciju daudzus tūkstošus bijušo pavalstnieku, Lietuva tanī pat laikā atzīmēja grandiozu notikumu. 11. oktobrī Lietuvas Republikas galvaspilsētā Kauņā nestrādāja rūpnīcas, nepieņēma apmeklētājus iestādes. Ļaudis izgāja ielās, puķu tirgotājas saņēma milzu ienākumus, pilsētā notika stihiski mītiņi. Vienā no šādiem nesankcionētajiem mītiņiem uzstājās Lietuvas prezidents Smetona. Viņš paziņoja tautai: “ Vienošanās ar draudzīgo dižo Padomju Savienību rezultātā mēs esam saņēmuši Viļņu! ” Kas tad bija atgadījies?  1939. gadā , kad Sarkanā armija, kā par to vēlāk rakstīja padomju mācību grāmatās, nodrošināja Rietumbaltkrievījas un Rietumukrainas atkalapvienošanos ar BPSR un UPSR, sarkanarmieši ieņēma Viļņu. ( Atgādināsim, ka poļi pirms divdesmit gadiem okupēja un pievienoja Polijai Viļņu un tās apgabalu.) 10. oktobrī Maskavā Lietuvas ārlietu ministrs Urbšis un PSRS tautas komisārs Molotovs parakstīja līgumu par padomju kara bāžu izveidošanu Lietuvā un par Viļņas un tās apgabala nodošanu lietuviešiem. Nākošajā dienā PSRS vēstniecībā Kauņā nemitīgi zvanīja tālrunis – lietuvieši izteica pateicību padomju valdībai. Tika fiksēti arī gadījumi, kad Kauņas iedzīvotāji nāca uz vēstniecību ar lūgumu iedot viņiem Staļina portretu.

     Viļņas pievienošana Lietuvai negaidīti kļuva par iemeslu grozījumiem šis valsts Izglītības likumā. Lieta tāda, ka tolaik pati Lietuva bija monoetniska valsts, toties Viļņas iedzīvotāju lielākā daļa bija poļi un ebreji. Jaunais Izglītības likums ļāva skolās pasniegt mācību priekšmetus arī citās valodās.            

 

      Ar prezidenta ziņu un piekrišanu

 

     Tātad Baltijas valstis parakstīja līgumus ar Maskavu, viņu teritorijās tika izvietotas Sarkanās armijas kara bāzes. 6. oktobrī Igaunijā notika oficiālā pieņemšana par godu padomju karavīriem. Šīs pieņemšanas laikā Igaunijas kara ministrs Laidoners šādi komentēja sarunu gaitu Maskavā: “ Triju dienu laikā mēs atrisinājām  visus galvenos jautājumus. Kremlī šis vēsturiskais darbs tika novērtēts un mums izrādīja pretimnākšanu. Īpaši mums palīdzēja Padomju Savienības tautu vadonis Staļins. Es uzsaucu tostu par Staļina veselību ! ”

     Nākošajā dienā panāktās vienošanās augstu novērtēja LR ārlietu resora vadītājs Munters. Toties sabiedrisko lietu ministram Bērziņam bija cits uzdevums – viņš atspēkoja baumas. Lūk, citāts no viņa oficiālā paziņojuma: “Rīgā tiek izplatītas dažādas baumas, it kā tuvākajā laikā pastāv nenovēršami draudi Latvijas pilsoņu īpašumam un dzīvībai. Baumu izplatītāji saista šos draudus ar paktu, kas tika noslēgts starp Latviju un PSRS. Paziņoju, ka šīm baumām nav nekāda reālā pamatojuma un tās tiek izplatītas ar klaju nodomu izsaukt bailes un radīt apjukumu.” Avīzes rakstīja, ka baumu izplatītājus sodīs policija.

     1939. gada 12. oktobrī radiofonā uzstājās Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis. Savā runā viņš slavināja Latvijas – PSRS paktu: “ Vai mēs esam rīkojušies pēc labākās ziņas un sirdsapziņas?.. Šis pakts ar lielo kaimiņu, kas slēgts abpusējās uzticības, uzticēšanās un labas ticības garā, nes mums drošību, kā arī kara draudu attālināšanu vai pat novēršanu.”    

Arī uzstājoties 18. novembra svinībās, Ulmanis  atzinīgi atsaucās par 11. novembra paktu.

      1940. gada 17. jūnijā Latvijā ienāca padomju karaspēka papildu kontingents. Kārlis Ulmanis savā radio uzrunā  paziņoja tautai: “ Šodien no rīta mūsu valstī sāka iesoļot padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu. ”       

 

( no krievu valodas tulkoja Irēna Ase )

Komentāri


Осталось символов:  4124124