Galvenā lapa - Arhīvs - 2004


11.11.2004   V. Buzajeva runa, apspriežot likumu par privatizācijas sertifikātiem 2004. g. 11. novembra Saeimas sēdē

Cienījamā priekšsēdētāja! Godājamie kolēģi!

 

     Šodien tika runāts par divām pieejām sertifikātu derīguma termiņa pagarināšanai: vai nu tas atbilst to iedzīvotāju interesēm, kuri vēl nav paspējuši privatizēt mājokli, vai nu tas kalpo pārpircējfirmu interesēm, kas vēlas par sviestmaizes cenu nopirkt privatizējamā valsts nekustamā īpašuma paliekas. Daudz šeit tika spriests arī par sociālo taisnīgumu.

   

     Es piedāvāju palūkoties uz šo problēmu zem drusku citādāka redzes leņķa. Proti, izejot no taisnīguma atjaunošanas viedokļa attiecībā pret tiem ļaudīm , kuri bija reāli izveidojuši to valsts īpašumu, kas tika nodots privatizācijai. Respektīvi, pusgada laikā izsniegt ikvienam Latvijas nepilsonim pa piecpadsmit sertifikātiem, lai pielīdzinātu viņa tiesības Latvijas pilsoņa tiesībām. Formulējums ir tīšuprāt vienkāršots, lai šādu vērtspapīru izsniegšanu varētu realizēt visīsākajos termiņos.

     Protams, es nebūt neticu, ka mūsu Saeima demonstrēs labu gribu attiecībā pret tām personām, kuras nepieder pie vēlētāju loka, kurām ir liegtas šādas tiesības – piedalīties viņu pašu valsts augstākās varas institūcijas vēlēšanās. Tomēr gribētos atgādināt vienu lietu – par sertifikātiem tiek privatizēts nekustāmais īpašums, kurš tika radīts pēc 1945. gada!      

     Kopš tā dēvētajiem Ulmaņlaikiem (runa ir par Ulmani vecāko) Latvijas rūpnieciskās ražošanas apjomi pieauga līdz trīspadsmit miljardiem dolāru, tas ir astoņdesmit reizes!

     Lauksaimniecības produkcijas apjoms izauga viens komats septiņas reizes, pie tam lauksaimniecībā nodarbināto cilvēku skaits bija četrkārtīgi samazinājies. Pa to laiku investīcijas tautsaimniecībā sastādīja ne mazāk par 95 miljardiem dolāru.

     Tieši šos simts miljardus dolāru mēs arī cenšamies sadalīt. Pēc manām aplēsēm, vajadzētu iznākt pa 50 tūkstošiem dolāru uz katru Latvijas iedzīvotāju, ieskaitot zīdaiņus! Bet, lai iztaptu saviem dārgajiem Rietumu draugiem, Latvijas valdošā elite, kurai piederat arī Jūs, šeit sēdošie, šīs zaļās naudas zīmes ir iznīcinājusi kopā ar mūsu valsts sagrauto rūpniecību.

      Faktiski šis Latvijas teritorijā no ārpuses ievestais īpašums pilntiesīgi pieder pārsvarā  nepilsoņiem. Un tieši Latvijas nepilsoņiem vajadzētu izdot par 15 sertifikātiem vairāk, nekā pilsoņiem, bet nevis otrādi, kā tas notika patiesībā. Vēl vairāk, šo nekustāmo īpašumu sagrāva valdības, kuru sastādīšanā nepilsoņi nepiedalījās, jo tiem bija liegtas politiskās tiesības.

      Droši var secināt, ka Latvijas nepilsoņiem šīs politiskās tiesības tika liegtas tīšuprāt, lai šos ļaudis varētu netraucēti aplaupīt! Ar to vēl varētu samierināties gadījumā, ja personas, kuras izsludināja sevi par svešā īpašuma saimniekiem, spētu šo īpašumu kārtīgi apsaimniekot. Diemžēl pat to viņi nespēja! 

 

      Tādēļ tanī faktā, ka sertifikāti, kurus dabūja pārsvarā pilsoņi, ir pārvērtušies par tukšiem papīriem, personīgi es redzu Augstākā Taisnīguma gribu. Tomēr dzīvokļus viņiem, neskaitot denacionalizēto namu iemītniekus, privatizēt izdevās. No kurienes tad radās šie dzīvokļi? Ja runa ir par Rīgas dzīvojamo fondu, tad, pēc 1999. gada datiem, 22,5 procenti dzīvojamās platības tika uzcelti vēl Krievijas Impērijas laikos, 68,8 % - tā saucamajā “okupācijas” periodā, un tikai 8,7 % - Pirmās Republikas “ziedu laikos”.  

     Tādēļ mana priekšlikuma pieņemšana varētu kļūt par atvainošanās aktu attiecībā pret tiem pārceļotājiem un viņu pēctečiem, kuri Latvijā tika bezkaunīgi pazemoti un aplaupīti, neskatoties uz to, ka viņu sūrā darba augļi līdz pat šim laikam ļauj eksistēt mūsu valstij.

Komentāri


Осталось символов:  4124124