Galvenā lapa - Arhīvs - 2004


10.11.2004   Pirmā masu deportācija Baltijā notika ilgu laiku pirms staļiniskajām represijām

DALĪŠANA



 

(nobeigums)

 

           1939. gada pavasarī Baltijā parādījās pirmā hitleriskā koncentrācijas nometne. Labi audzinātie un delikātie Lietuvas, Latvijas un Igaunijas diktatori tēloja, ka neko nav pamanījuši – gandrīz visa Eiropa klusēja, vērodama kārtējo hitlerisko agresiju. Tanī pat laikā sīka ranga SS darboņi saimniekoja senajā lietuviešu pilsētā, kā savās mājās.



 

Aneksijas maskēšana

 

    ... 1939. gada 14. martā, kad vācu zaldāti iesoļoja okupētajā Prāgā, Latvijas informācijas aģentūra nosūtīja no Berlīnes satraucošu informāciju: klīst baumas, ka Klaipēdas vācu minoritātes līderis doktors Neimans pieprasīs pilsētas pievienošanu Vācijai, bet Hitlers atsauksies uz šo aicinājumu un ievedīs šajā pilsētā savu karaspēku. Nākošajā dienā Latvijas ziņu aģentūra šo paziņojumu atsauca: “Vācija negrasās okupēt Klaipēdu.”    

       Tas, ka vācu Ārlietu ministrijas ierēdņi atspēkoja šīs baumas, izrādījās par kārtējo nacistisko blefu. 1939. gada 19. martā Lietuvas ārlietu ministru Urbši steidzami izsauca uz Berlīni. Tur vācu Ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops attaisnoja ieplānoto aneksiju ar šādu ideoloģisko pamatojumu: Lietuvas varas institūcijas turpina diskriminēt Klaipēdas vāciešus un tālāk tas vairs tā nevar turpināties. Lietuvai vajag nekavējoties atdot pilsētu Vācijai, citādi Klaipēdā sāksies nemieri. Fīrers būs spiests sūtīt karaspēku, lai aizstāvētu vāciešus, bet ja operācijas gaitā kaut vai viens vācietis tiks nogalināts, Vācija okupēs visu Lietuvu.

      Pārsteigtais Urbšis centās novilcināt laiku, sāka skaidrot Ribentropam, ka viņam vajadzētu konsultēties ar Lietuvas premjerministru Mironu. Ribentrops ironizējot pasniedza viņam telefonaparātu:

      - Zvaniet un lemiet!

      Lietuvas prezidents Smetona un premjerministrs Mirons bija neizpratnē : bet ko tad teiks valstis garanti? Jo lēmumu par Mēmeles nodošanu Lietuvai pieņēma Anglija, Francija, Itālija un Japāna. Šīs valstis tika nekavējoties informētas par Hitlera ultimātu. Lietuvas galvaspilsētā Kauņā sāka gaidīt šī paziņojuma rezultātus. Tanī pat laikā 21. martā lietuvieši sāka pamest Klaipēdu. Pirmie aizbrauca paši gudrākie, jo viņiem izdevās paņemt sev līdzās vismaz visu savu skaidro naudu.

       Fon Ribentropa prasības pieauga – viņš pieprasīja no sava kolēģa Urbša, lai Lietuva ne tikai nepretotos agresijai, bet arī , lai šī valsts pati maskētu okupācijas faktu. Vācu ārlietu ministrs uzstāja, lai Klaipēdas nodošana Vācijai notiktu saskaņā ar likumdošanas aktu, pēc Lietuvas likumiem. Lai pēc tam neviens nevarētu teikt, ka Vācija bija pārkāpusi starptautisko tiesību normas un sagrābusi svešu teritoriju.

     Lietuvas valdība pakalpīgi izpildīja visas nacistu prasības: Ministru kabinets ziņoja par notikušo Seimam, tika pieņemts attiecīgs likumdošanas akts. Oficiālajā paziņojumā tautai bija lakoniski teikts, ka varas institūcijas “ņemdamas vērā Vācijas nostādni par Klaipēdas apgabala nodošanu, pieņēma Vācijas prasību”.

     23. martā visu vāciešu fīrers Ādolfs Hitlers ieradās vācu pilsētā Mēmelē (tā vācieši vienā acumirklī pārdēvēja Klaipēdu). Mēmeles ostā nacistu vadoni nogādāja milzīgs līnijkuģis “Doičland”, turklāt tika sarīkota grandioza spēka demonstrācija: Hitlera līnijkuģi pavadīja kreiseri, eskadras mīnu kuģi un citi kara kuģi – pavisam 38. Kad fīrers izkāpa krastā, debesīs virs krastmalas sveicot nācijas vadoni parādījās vācu aviācijas iznīcinātāju eskadriļas. Mēmelē Hitleru sagaidīja gavilējošs pūlis. Stāvēdami ceļmalā no krastmalas līdz pilsētas centram vietējie vācieši sveica nacistu līderi. Vai šādu tautiešu uzvedību izsauca viņu pievēršanās nacisma idejām? Pirmām kārtām, Klaipēdas vācu iedzīvotāji demonstrēja, ka, lai arī viņi ir daudzus gadus nodzīvojuši Lietuvā, šī valsts tā arī nav kļuvusi par viņu dzimteni. Lielāko daļu vainas par to varētu droši uzvelt Lietuvas valstij, kura nereti ignorēja Klaipēdas vāciešu intereses un vēlmes. Rezultātā 1939. gada 23. martā daudzi no viņiem nolēma: pilsētā ar mainītu nosaukumu ir sākusies jauna, laimīgāka dzīve. Bet kāds liktenis pēc aneksijas sagaidīja Klaipēdas lietuviešus un ebrejus?

 

Nevainīgo traģēdija



 

   23. martā sākās lietuviešu un ebreju masu izceļošana no Klaipēdas un Klaipēdas apgabala. Daži aizgāja kājām, citi – brauca ar divriteni, bagātie – savās automašīnās. Hitleriešu SA vienību kaujinieki aizturēja viņus visus. Viņi atņēma izceļotājiem mantu un naudu – nacistu fīrers  aizliedza Lietuvas pilsoņiem izvest no Mēmeles naudas summas lielākas par 400 markām. Lietuvas pilsoņus aptīrīja ar vācu punktualitāti. Lai viņi nespētu pārsūtīt savus finansiālos līdzekļus ārpus robežas caur bankām, šo iestāžu darbība tika apturēta. Lai lietuvieši nevarētu pārdot savas mājas un uzņēmumus, Mēmelē uz kādu laiku tika aizliegti visi darījumi ar nekustāmo īpašumu. Pat rūpnīcu iekārtu pirkšana un pārdošana varēja notikt tikai ar valsts iestāžu atļauju.   

    Velti ebreju biznesmeņi cerēja, ka atstādami Mēmeli, viņi pēc kāda laika varēs saņemt naudu no saviem Mēmeles parādniekiem. Jau 29. martā pilsētā tika paziņots, ka jebkurus maksājumus ebrejiem vajag pārtraukt, pretēji draudēja smags sods. Atzīmēsim, ka runa gāja par maksājumiem citas valsts pilsoņiem , un pēc savas būtības šis rīkojums bija starptautisko tiesību pārkāpums. Bet kurš tad 1939. gadā Eiropas kontinentā spētu uzsākt cīņu pret starptautiskās likumības pārkāpumiem?...

     Jau 1939. gada 23. martā no Mēmeles aizbrauca 800 ebreju. Lai pārējie pasteigtos, kādas “nezināmas personas” aizdedzināja sinagogu, kura atradās netālu no Mēmeles.

    Tā, lūk, ebreji un lietuvieši steigā pameta pilsētu. Varētu likties, ka tas notika brīvprātīgi, bet pēc savas būtības tā bija apslēptā deportācija. Jo daudzi bēgļi no Mēmeles bija pat priecīgi , ka paspēja laikus aizbēgt un nenokļuva koncentrācijas nometnē!

      Kad 23. martā Hitlers no krastmalas brauca uz mītiņu pilsētas centrā, no fīrera svītas atdalījās viens cilvēks, kuram nebija laika piedalīties mītiņos. Tas bija Heinrihs Himmlers , kurš steidzās dibināt kaut vienu koncentrācijas nometni. SS reihsfīrers ātri paveica šo uzdevumu. Jau 24.martā koncentrācijas nometne sešu kilometru attālumā no Mēmeles bija pilnībā gatava un to sāka aizpildīt ieslodzītie. Baumas par slaveniem lietuviešu politiķiem un sabiedriskajiem darboņiem, kuri tika arestēti, nonāca līdz citu valstu masu saziņas līdzekļiem. Baltijas valstu avīzes rakstīja par Mēmeles ieslodzītajiem sekojošo: bijušais Lietuvas kara ministrs, bijušais Klaipēdas valsts bankas nodaļas direktors, populārais žurnālists ... Pēc būtības Lietuvas prezidents Smetona nodeva savus bijušos cīņas biedrus, kuri uzstājās pret vācu nacionālismu lietuviešu Klaipēdā.      

       Zīmīgs fakts: tanī laikā, kad Mēmelē aplaupīja un arestēja  Lietuvas pilsoņus, Baltijas valstu prese baidījās pat nosodīt Hitleru par nevainīgo ļaužu represijām. 1939. gada 25. martā PSRS pilnvarotais vēstnieks Tallinā Ņikitins ar izbrīnu ziņoja Maskavai: “Igauņu avīzes turpina rakstīt par to, ka vācieši sagrābuši Klaipēdu. Avīžrakstu tonis ir tāds it kā viss notiekošais ir normāla parādība, ka tā arī vajadzētu būt ... Visas simpātijas ir vāciešu pusē .” Tāda, lūk, bija izdaudzinātā “Baltijas māsu” solidaritāte!

      Arī Rietumu valstis nerīkoja nekādus pasākumus, lai novērstu cilvēktiesību pārkāpumus Mēmelē. Bet poļu presē atkal parādījās apgalvojumi par to, ka Polijai jābūt gatavai aizstāvēt pašai sevi. Padomju diktatoru Staļinu tas vedināja uz nopietnām pārdomām, vai Eiropa ir gatava izveidot Antihitlerisko koalīciju, vai viņam nebūtu labāk sākt sarunas ar Hitleru, lai nenokļūtu kļūmīgā situācijā - vienam pret Berlīni un Tokio vienlaicīgi. Viltīgais kalnietis ne uz mirkli nezaudēja modrību, rūpējoties par savu drošību.

        Runājot par Klaipēdu, tad galu galā par zaudētājiem kļuva visi tās pamatiedzīvotāji – ja 1939. gada pavasarī pilsētu atstāja lietuvieši un ebreji, tad Otrā Pasaules  kara beigās pilsēta palika arī bez vācu tautības iedzīvotājiem. Vēsture kārtējo reizi māca mūs, ka starpetniskās saskaņas trūkums var novest pie visai smagām un dramatiskām sekām.

 

 

( no krievu valodas tulkoja Irēna Ase)  

         

Komentāri


Осталось символов:  4124124