Galvenā lapa - Arhīvs - 2004


26.10.2004   Dalīšana (turpinājums)

Izglābtā Lietuva

 

... Musolīnī paspēja apsteigt Hitleru: viņš pirmais uzsāka iekarošanas, kuras pavadīja fašistiskās zvērības. 1935. gada 3. oktobrī itāļu armija iebruka Etiopijā. Etiopieši drošsirdīgi pretojās okupantiem. Itāļu  fašistisko diktatoru satracināja šāda pretošanās un viņš deva rīkojumu pielietot masu iznīcināšanas ieročus. No indīgām gāzēm gāja bojā 300 tūkstoši mierīgie iedzīvotāji – vairāk, nekā pēc desmit gadiem Hirosimā un Nagasaki no atombumbām. Hitleram bija piemērs, no kura mācīties.

     1936. gadā itālieši iegāja Adisabebā. Pēc šādas “spīdošas” uzvaras Musolīni sāka domāt par to, kā pārvērst Vidusjūru Itālijas ezerā.

     Par viņa iedvesmotāju kļuva ... Nāciju Līga. Sākumā šī starptautiskā organizācija pasludināja Itāliju par agresoru, bet pēc dūčes uzvaras pār nelaimīgajiem etiopiešiem  tā atcēla ekonomiskās sankcijas pret Romu. Vai ir vērts trokšņot, ja viss jau ir beidzies?! Pat hitleriešu  iebiedēšanas akcijas pēc sava vērienīguma ne vienmēr sasniedza itāliešu represiju Etiopijā līmeni.

      1938. gada 11. martā vācu tanki devās Vīnes virzienā. Hitlera tanku karaspēka veidotājs Haincs Guderiāns vēlāk atzina, ka 1938. gadā vācieši vēl neprata karot. Jo uz Austrijas robežas ģenerālis Guderiāns pēkšņi konstatēja, ka Otrajai vermahta tanku divīzijai nav nedz Austrijas topogrāfisko karšu, nedz degvielas. Atjautīgais karavadonis pavēlēja divīzijai karšu vietā lietot tūristu ceļvežus, bet degvielas noliktavas priekšniekam viņš piedraudēja ar represijām, ja tas nepiepildīs tanku degvielas tvertnes. Tādā veidā degviela tika iegūta, bet sāka iziet no ierindas bruņu tehnika. Pēc daudziem gadiem savos memuāros Guderiāns rakstīja : pa ceļam uz Vīni trešdaļa tanku izgāja no ierindas, kaut gan nekādas kaujas nenotika.  Pārējie tanki ar grūtībām sasniedza Austrijas galvaspilsētu, kur 15. maijā tika rīkota ģermāņu armijas svinīgā parāde. Nāciju Līga “neievēroja”, ka Austrija pazuda no Eiropas kartes.  

     Pēc divām dienām Varšavā sākās varas orgānu organizētās pretlietuviskās manifestācijas. Tanī pat dienā Polijas valdība uzstādīja ultimātu Lietuvai. No Kauņas tika prasīts, lai tā atzītu par likumīgu Viļņas okupāciju un lai Lietuvas poļiem tiktu piešķirtas daudz plašākas tiesības. Derētu atzīmēt, ka Lietuvas poļiem neviens pāri nedarīja – viņus nedēvēja par nepilsoņiem, no viņiem nepieprasīja valsts valodas prasmes apliecības; nevienam pat galvā neienāca doma deportēt viņus uz vēsturisko dzimteni... Tomēr Polijas Ārlietu ministrijas vadītājam bija nopietns “arguments” – Hitlers draugos.

     Lieta tāda, ka pirmām kārtām šīs valsts ārpolitiku noteica Vācijas senais draugs – ārlietu ministrs Beks. Jau 1923. gadā Francijas ģenerālais štābs ar pārsteigumu konstatēja, ka slepenās ziņas par Francijas armiju, kuras tiek izpaustas tikai sabiedrotajiem, kļūst zināmas Vācijai. Drīzumā Polijas vēstniecības Parīzē militārais atašejs pulkvedis Beks tika izsūtīts no Francijas.

     1938. gadā Polijas ārlietu ministrs bija pārliecināts: ja saglabāsies Berlīnes labvēlīgā neitralitāte, tad Polija var daudz ko atļauties. 1938. gada 17. marta ultimāts skanēja šādi: gadījumā, ja Lietuva atteiksies izpildīt visas prasības, poļu armija ieņems Kauņu un 24 stundu laikā okupēs visu Lietuvu!

      Tieši šajā brīdī notikumu gaitā iejaucās Maskava. Josifs Staļins bija visai pieklājīgs : PSRS vienkārši “nerekomendēja”  Polijai mēģināt atņemt  Lietuvai brīvību un neatkarību. Gadījumā, ja Polija uzbruks Lietuvai, Padomju Savienība paturēs sev tiesības uz rīcības brīvību. Beks skaidri saprata, ko tas varētu nozīmēt: viņa armijai var būt negaidīti pretstatīti  tūkstoši padomju tanku un lidmašīnu. Ultimāts tika atsaukts. Lietuva saglabāja savu valstisko neatkarību.

 

Kurš sabaidīja  Ulmani?                         

 

     Nekrietnības Eiropā turpinājās. 1938. gada 1. oktobrī vācu karaspēks ienāca Čehoslovākijā un atņēma tai Sudetu apgabalu. Hitlers nebija vienīgais: 2. oktobrī poļu karaspēks pavisam no citas puses iegāja Čehoslovākijā un okupēja Tešinas apgabalu. Dienu pirms tam Ungārijas ārlietu ministrs Imredi atgādināja par ungāru minoritātes likteni Slovākijā un izvirzīja pretenzijas uz ... Aizkarpatu Ukrainu.

      Spēle “Nočiep kumosiņu kaimiņam” sāka apnikt trakulīgajam fīreram. Viņš nolēma iekarot citas valstis nevis pa daļām, bet uzreiz - pilnībā.1939.gada 17.martā Vācija paziņoja ārvalstu valdībām par sava “protektorāta” pār Čehoslovākiju nodibināšanu. Lēmums tika motivēts vienkārši: “tūkstošu gadu laikā Bohēmijas - Morāvijas zeme bija ģermāņu tautas dzīves telpa ”.

       Latvijā Ulmaņa valdību arī sāka pārņemt bailes. No kā tad baidījās Ulmanis? Ne jau no Staļina. Pirmām kārtām, satraukumu izsauca Varšavas uzvedība. 1939. gada 14. martā, kad nacistu karaspēks jau soļoja Prāgas ielās, PSRS pilnvarotā pārstāvja Vācijā padomnieks Astahovs tikās Berlīnē ar Latvijas diplomātu. Tajā pat dienā Astahovs ierakstīja savā dienasgrāmatā ( kura nebija domāta svešām acīm) : “Īgensbergs (Latvijas pilnv. lietās), kurš bija  visai satraukts par nākotnes notikumiem ( vai PSRS ļaus vāciešiem ieņemt Rīgu?), atzīmēja, ka pēdējā laikā ir pasliktinājušās attiecības starp Poliju un Latviju. Nekādu konkrētu faktu nav, bet var sajust, ka no Polijas puses pūš daudz nelabvēlīgāks vējš. Ir ziņas, ka Varšavas augstākajā elitē  pastiprinājusies cīņa starp divu pretējo politisko orientāciju piekritējiem. Viena grupa uzstājas par cīņas ar pieaugošajiem  draudiem no Vācijas pastiprināšanu, neskatoties pat uz attiecību ar Berlīni pasliktināšanās perspektīvām , cita grupa uzstājas par ciešāku satuvināšanos ar vāciešiem, par “koridora” atdošanu ( poļu teritorija starp Austrumprūsiju un pārējo Vāciju - aut. piez.) cerībā saņemt kompensācijas citā vietā. Sakarā ar to poļus neapmierina tikai vienas Lietuvas ieņemšana, viņi uzskata, ka vajadzētu ieņemt arī daļu no Latvijas, nodrošinot sev piekļūšanu pie jūras caur Lībavu.

      Vārdu sakot, latvieši gaida savu kārtu, uzskatot, ka sākumā vācieši ķersies pie poļu-lietuviešu problēmu risināšanas , bet pēc tam pienāks Latvijas kārta.  Nopietna pretestība ir iespējama vienīgi no PSRS puses, bet nav izslēgts, ka tādēļ vācieši arī to nedarīs, un iestāsies padomju- vācu “draudzības” periods. Vai nu stabils miers starp  PSRS un Vāciju, vai nu nežēlīgs karš. ”   

       Hitlers prata tik labi blefot, ka daudzi Eiropas diplomāti nereti kļūdījās, runājot par viņa iecerēm. Pretēji Īgensberga hipotēzei trakais fīrers pat negrasījās nomierināt Poliju, izbarojot tai Lietuvu. Viņš pats gribēja uz Lietuvas rēķina paplašināt sava Reiha teritoriju. Pagāja dažas dienas pēc Krievijas un Latvijas diplomātu sarunas, un vācu karaspēks ar varu atņēma Lietuvai Klaipēdu un Klaipēdas rajonu. Kāds bija pamatojums? Tikai viens – šajā pilsētā dzīvoja ne tikai lietuvieši, bet arī vācieši.

       Tā Lietuvas Republikai atņēma vienu pilsētu pēc otras: sākumā Viļņu, vēlāk Klaipēdu. Pēc Molotova – Ribentropa pakta parakstīšanas krievi atgrieza lietuviešiem Viļņu, bet pēc dažiem gadiem padomju armija atgrieza Lietuvai arī Klaipēdu. Viegli var saprast, kādēļ tā satraucās lietuviešu politiķi, kad Viktors Alksnis piedāvāja Krievijai neatzīt Molotova – Ribentropa paktu un tā sekas ...

(turpinājums sekos)                         Tulkoja Irēna Ase

        

Komentāri


Осталось символов:  4124124