Galvenā lapa - Arhīvs - 2004


14.10.2004   Dalīšana Latvijas neatkarības likvidēšanas plāni tika kalti ilgu laiku pirms Molotova – Ribentropa pakta parakstīšanas

1934. gadā lielās Eiropas valstis atvēlēja Baltijai speķa pīrādziņu lomu. Un sāka prātot: kurš tad  uzkodīs ar Rīgu, Kauņu un Tallinu?

 

                                                                           

Jau 1934. gadā Polijas valdība nolēma par labu uzvedību atalgot Hitleru ar Latviju. Kā skolotājs, kas stimulē priekšzīmīgu skolnieku. Vācu fīrers tikai pieklājīgi smaidīja un domāja, cik lieliski viņš piemuļķoja šos lielīgos poļu panus un franču varžēdājus, novērsdams Austrumu pakta izveidi. Rīga nonāca nāvīgās briesmās.

 

 

Ak, Odesa, Polijas pērle ...!

 

    Uzreiz pēc Hitlera nākšanas pie varas visi Eiropas politiķi sadalījās divās kategorijās. Vieni domāja, kā novērst karu, citi – kā piesavināties visu to, kas ir dabūjams. Dīvainas apstākļu sakritības dēļ Baltijas valstis šķita šādiem censoņiem par vispieejamāko zemes daļu kontinentā. Francijas ārlietu ministrs Luijs Bartū domāja par mieru. Tieši tas lika viņam 1934. gadā doties uz Varšavu , lai izveidotu Antihitlerisko koalīciju, jo Polija bija tā valsts, kurai visvairāk vajadzētu  bīties  vācu agresijas. Luijs Bartū piedāvāja poļiem parakstīt tā saucamo Austrumu paktu - Francijas un Polijas savienību, kuru atbalstītu Maskava. Šī savienība varētu iedzīt Hitleru strupceļā vēl pirms tam, kad šis uzsāktu kaut vai vienu agresīvo karu. Tomēr Varšavā poļu ārlietu ministrs Juzefs Beks nepatīkami pārsteidza parīzieti : Poliju vairs neinteresē franču-poļu savienība!

    Pret lielvalsts ārlietu ministru izturējās tā, it kā šis būtu kaut kādas Hondurasas vēstnieks vai Etiopijas sūtnis. Līdz mūža galam respektablais Luijs Bartū nevarēja saprast: kādēļ? Būdams godīgs un saprātīgs cilvēks, vai tad varēja viņš zināt, ka sarunas par Austrumeiropas sadali jau iet! Neapšaubāmi, šajā gadījumā varētu runāt par Francijas izlūkdienesta izgāšanos, bet vai ir vērts kritizēt drošsirdīgos franču spiegus? Acīmredzami, viņi cieta no fantāzijas trūkuma un nespēja iedomāties neiespējamo : Polijas valdība domā nevis par to, lai aizstāvētu Varšavu, bet gan par to, lai sadalītu ar savu jauno draugu Ādolfu Hitleru Baltijas zemi !

      Labi audzinātais Luijs Bartū nebija spējīgs izprast jauno realitāšu būtību: Eiropā par iecienītāko rotaļu kļuva spēle ar nosaukumu “Nočiep kaimiņam  kumosiņu”.

     1934. gada augustā Hitlers ar poļu vēstnieka Berlīnē Lipska starpniecību piedāvāja Polijai slepenu sadarbību. Fīrers deva saprast: ja Vācija dabūtu Dancigu un poļu Austrumprūsiju, bet Austrumos no Prūsijas Polija varētu piekļūt Baltijas jūras krastiem, tad abu lielvalstu starpā nebūtu nekādu pretrunu. Poļu diplomātiem pat nevajadzēja lūkoties ģeogrāfiskajā kartē, lai noprastu , ka “Austrumos no Prūsijas” atrodas Lietuva un Latvija.

    Tomēr Kauņa un Rīga bija tikai speķa pīrādziņi šajā lielajā politiskajā spēlē. Polija piekrita kļūt par vācu fīrera sabiedroto nevis tādēļ, ka tās valdība sapņoja iegūt slavenā Rīgas balzāma vai iecienītā Latvijas šņabja fabriku. Arī bez šiem grādīgajiem dzērieniem poļu ministri reiba tikai no domas vien, ka ar vācu karaspēka palīdzību viņiem izdosies atjaunot dižo Polijas lielvalsti teritorijā no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Gados vecais poļu diktators Juzefs Pilsudskis sapņoja par Kijevu, Minsku, Odesu. Pārfrāzējot kādas Odesā populārās dziesmiņas vārdus, šis bijušais Harkovas Universitātes students varētu dziedāt : “Ak, Odesa, Polijas pērle pie jūras ...”! Kādēļ gan nē, jo viņam taču izdevās 1919. gadā atņemt lietuviešiem Viļņu, bet 1920. gadā - lieliniekiem Ļvovu?! Britu “miera balodis” lords Kerzons tolaik piedāvāja noteikt Polijas teritoriju pēc tās etniskās robežas, bet viņam, maršalam Pilsudskim, tomēr izdevās nočiept Ukrainas teritorijas daļiņu, kurā dzīvoja 9 miljoni cilvēku. To visu viņš paveica savas impērijas atdzimšanas labad! Un tagad pans Juzefs sapņoja par jauniem dižiem darbiem...

      1934. gada septembrī Baltijas diktatori pat nenojauta, kādi ir   padzīvojušā poļu vadoņa sapņi, ka Hitlers un Pilsudskis bija mutiski panākuši vienošanos par slepeno paktu. Tanī pat laikā Kārlis Ulmanis, kurš pirms pāris mēnešiem izdarīja antidemokrātisko apvērsumu, pilnībā baudīja varas privilēģijas, it kā priekšā viņu gaidīja vesela mūžība.

     Patiesība bija zināma Maskavā : padomju izlūki nostrādāja daudz labāk par franču izlūkiem. Vēl pirms slepeno sarunu starp Berlīni un Varšavu sākuma padomju ārlietu tautas komisārs Litvinovs atklātā tekstā paskaidroja amerikāņu diplomātam Bullitam, ka Polija vēlas iesaistīt Vāciju karā ar Krieviju, ieņemt Kijevu, kā arī okupēt Lietuvu. Vācija, kā “balvu” iegūtu Igauniju, Latviju un daļu Krievijas. Bills Bullits savieba seju : cik sarežģīti ir šie politiskie samezglojumi tajā viņu Eiropā! Cita lieta Amerikas kontinents, kur ir tikai viens saimnieks.

      Padomju vēstniekam Polijā Davtjanam no Maskavas tika dots rīkojums – pamēģiniet vest pie prāta poļus! Maskava bija gatava atbalstīt Parīzi un Varšavu, Austrumu pakts uz mūžu noteiktu Polijas un Vācijas robežlīniju, bet poļu ārlietu ministrs tikai skarbi atcirta: šo robežlīniju nodrošina poļu armija!

      ... Pēc pieciem gadiem Maskavā mierīgi nolūkosies, kā traucas uz Varšavu vācu tanki ...

 

“Teitoņu zobens”



 

    1934. gada 13. septembrī  Polijas Ārlietu ministrija paziņoja: “Varšava atsakās ievērot Nāciju Līgas noteikumus, kuros tiek garantētas nacionālo minoritāšu tiesības”. Vienkārši, bet ar izsmalcinātu gaumi ! Kādēļ Polijai bija vajadzīgs šāds paziņojums? Hitleram izdevās uz pilnu klapi apmuļķot Pilsudski. Poļu diktators noticēja, ka vācu zaldāti varētu cīnīties un ziedot savas dzīvības, lai izveidotu Polijas impēriju. Grasoties pievienot savai valstij padomju Ukrainu un Baltkrieviju, Pilsudskis jau iepriekš atteicās uzskatīt to iedzīvotājus par nacionālajām minoritātēm un ievērot šo minoritāšu tiesības. “Odesa un Harkova runās mūsu valsts valodā !”- gavilēja diktators. Mazās Latvijas liktenis nemaz neuztrauca Eiropas lietu rīkotāju.

     Pieredzējušie tautas vadoņi Musolīni un Pilsudskis uzskatīja Hitleru par iesācēju politikā, iznireli. Bet tieši galvenais nacists izrādījās pats kompetentākais diktatoru vidū. Hitlers tikai smējās savā nodabā, redzot, kā Pilsudskis sapņo par jaunu karu ar Maskavu. Vēsturniekiem ir zināms šāds nacistu līdera izteikums: “Padomju Krievija ir liels kumoss. Ar to var aizrīties. Bet ne ar viņu es sākšu.” Hitleram gribējās izjaukt Austrumu pakta noslēgšanu un viņam tas izdevās. Bet “ speķa pīrādziņus” lielās spēles dēļ varēja arī nolikt pie malas uz kādu laiku. Tomēr fīreru tracināja francūzis Luijs Bartū ar savu neizsīkstošo enerģiju. Austrumu pakta vietā šis ministrs uzsāka veidot trīsstūri Parīze – Belgrada - Maskava. Dienvidslāvu karalis izrādījās daudz tālredzīgāks nekā poļu diktators un nevēlējās kļūt par speķa pīrādziņu.

      Eiropeisku audzināšanu ieguvušais diplomāts Luijs Bartū tā arī neizprata, ka pret lauzni nav paņēmiena. Hitlers negrasījās spēlēt diplomātiskas spēles, bet atdeva pavēli par specoperācijas “Teitoņu zobens” veikšanu. 1934. gada oktobrī Luijs Bartū tika noslepkavots. Antihitleriskās koalīcijas ideja nomira kopā ar viņu.

      1935. gadā Francijas vēstnieks Maskavā atklāti pauda savas domas: Polija pati atteicās no savienības ar Franciju, bet Parīze var panākt vienošanos ar Berlīni, un lai tad Hitlers Poliju kaut vai apēd! Piekrītiet, visai interesants starptautisko tiesību normu traktējums.

     Toties Pilsudskis joprojām loloja ilūzijas, nespēdams saprast, ka pēc Austrumu pakta izjaukšanas viņš vairs nevienam nav vajadzīgs. 1935. gada janvārī Varšavu apmeklēja Hermans Gērings. Pilsudska adjutants Mečislavs Lepeckis ierakstīja savā dienasgrāmatā, ka iznireļa Hitlera tuvākā līdzgaitnieka atrašanās prezidenta pilī viņam likās “par kaut ko nedabisku”. Tomēr atzīmēja, ka aiz slēgtajām durvīm “tika izspēlēta vēsturiska scēna”. Patiesībā Gēringa mērķis bija viens: ar skaļām frāzēm maldināt Pilsudski. Poļu “speķa pīrādziņš” tvīka sajūsmā un atkal iedomājās, ka viņam pienākas ēdēja loma, nespēdams saprast, ka Polija pazudīs no Eiropas kartes daudz ātrāk, nekā Pilsudska nodotā Latvija.

 

( Turpinājums sekos )            ( tulkoja Irēna Ase)                   

Komentāri


Осталось символов:  4124124