Galvenā lapa - Arhīvs - 2004


14.09.2004   Diktatori var būt skopi, bet nabadzīgi nekad

                                                     

       Kad ministri raud

     

        Viņus dēvēja par nācijas ziedu. Pirmās Republikas ministru un deputātu kungi gribēja zagt pilis, naudu un augstus amatus. Vai pēc 70 gadiem daudz kas ir mainījies ?

 

       “Melnā Ata” pils

 

      Pirms 70 gadiem – 1934. gada vasarā – Latviju satricināja virkne skandālu. “Privatizējot” varu, valsts apvērsuma organizētāji centās pārliecināt tautu, ka glābj Latviju. Kārlis Ulmanis uzsāka savu politisko konkurentu atmaskošanas kampaņu : lūk, deputāti un ministri bija visu izzaguši, bet gudrais Vadonis apturēja šīs neģēlības. Pret politiķiem tika ierosinātas krimināllietas, notika tiesas procesi un valsts iedzīvotāji šausmās sastinga, uzzinādami par zādzības mērogiem. 1934. gadā masu saziņas līdzekļu uzmanību piesaistīja Valsts Kontroles informācija par baisu situāciju, kas bija izveidojusies Kultūras fondā. Valsts Kontroles atzinumā tika teikts, ka fonda kasieris bijis piesavinājies milzīgas summas, bet fonda inspektors nespēja dot atskaiti par to, kur palikuši trīs miljoni latu. Skandālā izrādījās iesaistīti daudzi Latvijā pazīstamie ļaudis, tai skaitā arī bijušais izglītības ministrs Atis Ķēniņš. Tika apgalvots, ka viņš saņēma no fonda līdzekļiem 200 latus un iztērēja tos nez kādām vajadzībām. Pieklājīgo aprindu publika bija sašutusi : kā  tik augsta ranga ierēdnis varēja nolaisties tik zemu, iesaistoties tik sīkās mahinācijās ?!   

      Paskaidrošu. Tajos laikos Atim Ķēniņam jau piemita, lai arī neveiksmīgā, bet visai kārā svešās mantas tīkotāja slava. 1932. gadā būdams izglītības ministrs “Melnais Atis” centās ierobežot krievu vidusskolu tiesības. Kaut gan runa gāja tikai par tādu sīkumu, kā ierēdņu, kuru uzraudzībā atrodas skolas, skaita samazināšana, tomēr krievu deputāti pieprasīja valdības demisiju. Sākās cīņa, kuras rezultātā Ķēniņa kungs palika bez ministra portfeļa. Krievu laikraksts “Segodņa” paziņoja, ka atstādams ministriju, Ķēniņš nolēma paķert šo to sev līdzi. Proti, viņš noslēdza Rundāles pils ilglaicīgu bezmaksas nomas līgumu ar sabiedrisko organizāciju (kuru pats arī vadīja). Tomēr neveiksmīgais  “prihvatizātors” tūlīt pat tika atmaskots un palika bez pils. Bet 1934. gadā, kā jau bija minēts, klajā nāca Valsts Kontroles apgalvojumi, ka Latvijas visskaistākās pils cienītājs nesmādēja pat 200 latus. 

         Cukura afēra



 

      1934. gadā uz apsūdzēto sola nonāca Jānis Annuss – bijušais Ādolfa Blodnieka valdības finanšu ministrs ( Blodnieks bija MK galva līdz 1934. gada martam). Tiesā Latvijas labākie advokāti  pratināja lieciniekus – bijušo valdības galvu, Saeimas deputātus. Atskanēja nopietnas apsūdzības: lielākās politiskās partijas tika finansētas no līdzekļiem, kas tika iegūti valsts mēroga afērās !

      Pret Jāni Annusu tika izvirzīta apsūdzība, ka viņš apzināti nodarīja kaitējumu valstij. Neilgi pirms tam, kad Latvijā izauga jaunā cukurbiešu raža, šis ministrs iepirka Lietuvā pēc paaugstinātās cenas  divus tūkstošus tonnu graudu cukura. Noskaidrojās, ka cukuram ir zema kvalitāte, to neizdevās izpārdot , valsts zaudējumi sastādīja simtiem tūkstošu latu. Nav brīnums, ka šis ministrs, kas piederēja 30. gadu sākumā ietekmīgākajai Jaunsaimnieku partijai, stipri nervozēja un iepriekšējā izmeklēšanā teica vienu, bet tiesā – pavisam pretējo. Tiesas priekšsēdētājs bija neizpratnē : Krievijas tirdzniecības pārstāvniecībā Rīgā varēja nopirkt cukuru pa 240 latiem par tonnu, kādēļ vajadzēja pirkt no lietuviešu starpnieka pa 370 latiem?! Noskaidrojās, ka lietuviešu firmai, kura piedalījās šajā liela mēroga darījumā, Kauņā pat nebija sava biroja un izkārtnes. Pircēji pa tiešo nāca lietuviešu komersanta dzīvoklī.

      Jānis Annuss visu laiku atkārtoja vienu un to pašu : valstij bija vajadzīgs cukurs, jo Ministru Prezidents Ādolfs Blodnieks no dažādām firmām saņēma pieprasījumus pēc cukura. ( Tajos laikos Latvijā pastāvēja cukura monopols, tikai valdība drīkstēja iepirkt ārzemēs šo produktu.) Tomēr tiesā liecinieks Blodnieks neapstiprināja bijušā ministra vārdus. Laikraksta “Segodņa” reportieris šādi aprakstīja scēnu, kas sekoja pēc šīs liecības : “ Šī liecība, acīmredzami, radīja Annusa sašutumu. Viņa sejas vaibsti sāka raustīties un viņš pagriezdamies pret logu ar roku aizsedza seju, lai slēptu saskrējušās asaras. ” Vēlāk Annuss paskaidroja tiesai, ka Blodnieka aizmāršība satrieca viņu līdz dvēseles dziļumiem.

 

      Partiju zelts 

 

     Tajā pat dienā procesā atskanēja  arī apsūdzības pret bijušo Ministru Prezidentu Jāni Blodnieku. Cukura monopola revidents Zeltiņš paziņoja, ka bija dzirdējis par kaut kādu desmitiem tūkstošu latu lielu kukuli. Viņš izteica minējumu: nauda tika dota nevis Ministru Prezidentam personīgi , bet gan viņa politiskās organizācijas priekšvēlēšanu fondam.  Nākošajā dienā cits cukura monopola darbinieks paziņoja tiesai: “ Esmu dzirdējis daudz baumu par atlīdzību, kuru saņēma partijas .”

     Tiesā bija uzstājušies arī citi šīs organizācijas ierēdņi, kuri ik reizes apgalvoja: runa iet par politisko lietu. Viens liecinieks pat runāja par 150 tūkstošiem, kurus saņēmusi Jaunsaimnieku partija, un par to, ka kaut kādu atalgojumu it kā saņēmuši arī sociāldemokrāti.

       Tiesnesis pieprasīja steidzami nogādāt tiesas sēdē bijušo Saeimas deputātu un bijušo tieslietu ministru Juri Pabērzu. Viņš kā lietpratējs paziņoja: “ Baumas klīda visdažādākās. Tajos laikos Jūs varētu tās izdzirdēt no jebkura Saeimas deputāta. Bet visi viņi pašā galvenajā bija vienisprātis. Kopējā peļņa no cukura sastādīja 140 tūkstošus latus. 40 tūkstošus no tiem savās kabatās ielika tirgoņi, bet simts tūkstošus savā starpā sadalīja divas personas. Tie bija Annuss un Blodnieks.”

      Noslēguma uzrunā prokurors nosauca par vainīgu ne tikai bijušo ministru, bet arī bijušo valdības galvu. Tomēr, Blodniekam izdevās atkratīties no soda, iztiekot vienīgi ar izbīli. Bet Jānim Annusam piesprieda trīs gadus labošanas darbos. Šo spriedumu viņš pārsūdzēja.

 

      Nozagtais prezidenta krēsls  



 

     Tā, lūk – no vienas puses korumpētie ministri un deputāti, bet no otras  - Kārlis Ulmanis – balts un neaptraipīts. Būtu visai dīvaini, ja pēc apvērsuma kāds uzdrošinātos diktatoru apsūdzēt zādzībā. Tomēr ņemsim vērā, ka vēl 1921. gadā Kārļa Ulmaņa valdība krita pēc korupcijas skandāliem, bet sociāldemokrāti atklāti sauca Ulmani par korupcijas tēvu. 1923. gadā Ulmanis kļuva par Latvijas Zemnieku bankas vadītāju. Savukārt, Ulmanis aizņēmās no bankas 30 tūkstošus latus. Pēc apvērsuma valsts norakstīja šīs bankas parādus, kuri sastādīja simtiem tūkstošus , un ņēma banku savā pārraudzībā.

        Tomēr, šeit neiet runa par kaut kādiem nožēlojamiem 30 tūkstošiem. Kārlis Ulmanis pēc apvērsuma ar milzīgu vērienu nodevās “prihvatizācijai”. Piemēram, 1936. gadā viņš ņēma un uzurpēja prezidenta krēslu, pats sevi pasludinot par ieceltu prezidenta amatā. Atzīmēšu, ka šis amats pēc apvērsuma kļuva bezjēdzīgs : prezidentam nebija iespēju atgriezt likumprojektu atkārtotajai caurlūkošanai Saeimā, sasaukt ārkārtas sēdi ... Toties līdzās ar “titulu” 1936. gadā Kārlis Ulmanis savā rīcībā saņēma prezidenta vasaras rezidenci, prezidenta apsardzi un Rīgas pili! Viņš pārspēja “Melno Ati” ar viņa “pieticīgo” vēlmi saņemt savā rīcībā Rundāles pili! Jo diktatori var būt visai skopi, bet nabadzīgu diktatoru nav.

       Jau ir pagājuši 70 gadi kopš Jāņa Annusa tiesas procesa. Periodiski “pazūd” te “Latvenergo” trīs miljoni , te citas visai prāvas summas. Par tagadējās valdošās elites “tikumiem” liecina bijušā ministru prezidenta Māra Gaiļa memuāri. Viņš spilgti apraksta, kā enerģētikas ministrs sūdzējās šim: “Latvenergo” prezidents, lūk, draudēja, ka ministram pirms viņu nobendēt pārlauzīs visus kaulus! Drīzumā pats enerģētiskā giganta prezidents mira pēkšņā nāvē. Un Māris Gailis apgalvoja, ka netic šī valstsvīra dabīgajai nāvei. Nabadzīgās valsts politiskā un ekonomiskā elite jau sen neslēpj savu greznību. Nabaga pensionāri lauž galvu, kā savilkt galus kopā, lai pietiktu gan maizītei, gan īres maksai, bet pagājušās Saeimas divas “tautas priekšstāves” sarīkoja sava veida sacensības : viena par visai prāvu  naudas summu uzšuva sev tautas tērpu, bet cita lielījās, ka šai esot ekskluzīva apakšveļa tautas stilā ... Domāju, ka sengrieķu filozofam Heraklītam nebija taisnība : laika upe tek, bet maz kas mainās ...

 

 

( no krievu valodas tulkoja Irēna Ase)       

Komentāri


Осталось символов:  4124124